T. Kantors slavas ziņā poļu XX gs. teātrī zaudē tikai Ježijam Grotovskim un, šķiet, KUMU pašreiz nonācis galvenokārt tāpēc, ka Polija «iedzen» holokausta studijās. (Protams, arī ar to droši vien būtu par maz, ja igauņu muzejam nebūtu apskaužamas ožas un prasmes atvest uz Eiropas malu to, kas lielākoties apskatāms tikai metropoļu izstādēs.)
Kaut arī režisora paša liktenis nav saistīts ar ebreju traģēdiju - viņš ir dzimis katoļu ģimenē, pat daļēji antisemītiskā -, pēckara apstākļos holokausta nospiedumu viņa daiļradē jūt pat ļoti fiziski. Jebkurš teātra interesents, protams, ir lasījis viņa teātra Cricot-2 izrāžu un hepeningu aprakstus, fotogrāfijas nav retums.
Bet maz kas sagatavo pārsteigumam, redzot un sajūtot, cik mazas patiesībā ir viņa izrāžu telpas, kā to vieliskums spēlējas ar ķermeņa jutekļiem, radot skatītāja prātā tēlu pēc tēla, pēc tēla. Ne velti T. Kantora teātri poļi mēdz dēvēt par «pieblīvēto» - modernisma simbolu, citātu, alūziju krātuvi. Vienlaikus tas ir arī hepeningu laikmeta karogs.
Ekspozīcijā izstādītas vairākas T. Kantora gleznas, ir videofilma par hepeningiem, īsi pirms režisora nāves veidota videointervija (1915. gadā dzimušais mākslinieks miris 1990. gadā). Daudz izrāžu fotogrāfiju, labi apraksti. Izrādes priekšplānā tomēr iznāk viņa teātra «objekti» - skatuves telpas un tās komentējošas instalācijas.
Šī ir unikāla iespēja redzēt slavenās Mirušās klases (1975. gadā Cricot-2 iestudētās izrādes) telpu ar T. Kantora veidotajiem manekeniem - aktieriem. Vai instalāciju par garderobes - pārejas telpas - tēmu.
Fonā dārd, čukst un lūdzas izrādēs ierakstītās T. Kantora aktieru balsis, un uz mirkli ir fiziski sajūtams, ko tieši mākslinieks domājis, teikdams, ka viņa darbs ir atbilde uz realitāti, kas tapusi tik šausminoša, ka attēlot to tieši vairs nemaz nedrīkst. Iespējams, šī nav izstāde tiem, kuri par T. Kantoru neko nezina, toties interesenti pavērs sev jaunu apvārsni.