Domājot par tautas pašapziņai neglaimojošo izglītības kvalitāti Latvijas «parastajās» skolās, patiess izrādās teiciens, ka diagnoze ir puse no ārstēšanas. To sekmīgi uzstāda acīmredzot labā matemātikas skolotāja no Valmieras, sakot, ka ir aplami matemātiku mācīt «kā dzejoli». Un kas tiek saprasts ar formulējumu «kā dzejoli»? Zubrīšana! Tomēr ir fundamentāla kļūda šai vecajai labajai padarīšanai (bez ironijas - reizēm «iekalšana» tiešām ir laba) tik pašsaprotami ierādīt goda vietu poētikā vai citās disciplīnās. Tā tad ir arī galvenā kļūda mūsu izglītības un kurā katrā citā sistēmā, kur nu kaut kas kļūmīgs jaušas - jēgas trūkums.
Runājot par dzejolīšiem, iekalšanas trauma sākas jau ar bērnudārzu un pamatskolu, kam kronis ir vecāku izpriecai/spīdzināšanai pārcentīgo pedagogu rīkotie un knēveļu vecumam un estētiskajai varēšanai neadekvāti garie un sarežģītie koncerti. Tajos ir acīmredzams, ka lielākajam vairākumam izpildītāju nav saprotams ne atskaitāmo peršu saturs, ne priekšnesuma jēga, kā vien «galvenais» motīvs - ka skolotājai un vecākiem būs prieks. Apgūstamās vielas saturs un daudzums gadu gaitā mainās, tomēr burkāns un pātaga diemžēl paliek tikai burkāns un pātaga. Jēga, izpratne un patiesa motivācija rodas salīdzinoši nedaudziem, kas parasti aiziet uz labajām (nereti -bez pēdiņām) skolām, kur Eiropas Sociālā fonda pagaidām tikai matemātikas stundās iedzīvināmā «jaunā filozofija», ka izglītība tā pati dzīve vien ir, nav novitāte.