Šoreiz braucām uz Aizputi, jo Zabadakam ir lielāka publicitāte - kā jau lielākoties saistītam ar muzikāliem pasākumiem.
XVIII gadsimta koka māju Serdes kodols - Signe un Uģis Puceni - noskatījuši 2002. gadā, kad pēc augstskolas meklējuši vietu darbnīcai. Uģis studējis keramiku, Signe - folkloru un tradicionālo kultūru. Gribējuši tikai šķūnīti pagalmā, bet dabūjuši visu lielo māju. To pašvaldība grasījusies nojaukt un tās vietā ierīkot zālienu. Tomēr nejauši saglabājies gandrīz vesels komplekss, kādu Latvijā vairs nav daudz. Uģis izrāda skaistās - ne padomju laika, ne eiroremonta nesabojātās - telpas: «Te bija krogs, veikaliņš, un šķūnīšos - noliktavas. Plastisko operāciju mājai netaisīsim. Lielāko daļu vēsturiski vērtīgo liecību, piemēram, sienu gleznojumus, nokonservēsim, un viss. Elektrību gan vilkām pa jaunu, sienas nostiprinājām. Labi, ka te tādi trūcīgi cilvēki bija dzīvojuši, nekas nav pārveidots un izmests.»
Māja top pamazām, galvenokārt pašu un draugu rokām. Tomēr 20 cilvēku šeit var justies gana ērti. Pamazām iezīmējoties arī Serdes specifika - kultūras vēsturē, tradīcijās balstīti mūsdienīgi pētījumi un projekti, kas saistīti ar tehnoloģijām un dažādiem sociāliem kontekstiem. Bestsellers esot kandžas tecināšanas tradīciju projekts. Ar to viesojušies arī ārzemēs, Somijā, protams, politkorekti pārsaucot kandžu par tinktūrām.
«Vajag misijas izjūtu. Laukos cilvēki mākslas izpratnē ir aizķērušies franču impresionisma laikos. Kamēr mājā vēl nekas nevarēja notikt, jo sienām varēja pirkstu cauri izdurt, rīkojām projektu Citas preces. Braucām pa visādiem nomaļiem nostūriem ar mūsdienu mākslas darbiem speciāli projektētā teltī.» Aizputniekiem vislabāk patīkot vai nu kaut kas tradicionāls - glezniecība, podniecība -, vai iespaidīgs, piemēram, čuguna liešana. Lielākā daļa starptautisko pasākumu drīzāk atgrūž vietējos. Tāpat nesaprotamas šķiet dažādas mediju un tehnoloģiju mākslas. Ar klūdziņu pīšanu un tautas teātri Serdei tiešām nav nekāda sakara. Šeit tiek pulcināti starptautiska līmeņa mākslinieki, kuru darbību var iepazīt arī rīdzinieki un aizputnieki.
Kaut arī tonis enerģisks, Serdes darbībai ir arī ēnas puses. Kopā ar dažām Rīgas organizācijām dibinājuši Kultūras NVO asociāciju, lai veicinātu valsts atbalstu aktivitātēm, kas nosedz būtiskas kultūras funkcijas, ko neuzņemas valsts. Pretrunīga esot sadarbība ar pašvaldību. Ir vairāki pozitīvi aspekti, piemēram, pagājušajā vasarā viens «simtlatnieks» uzkopis māju, ziņas par pasākumiem reizēm parādās novada mājaslapā. Tomēr ar pašvaldību nevar rēķināties kā partneri Eiropas projektos, to liedz likumi, un līdzšinējā pieredze liecina, ka kultūra nav pašvaldības prioritāšu vidū starp bruģīšiem un zāles pļāvējiem.