Aizvadītajos nepilnos desmit gados pēc Rožu revolūcijas Gruzijā jauna pieminekļa uzstādīšana tautu slepkavam Staļinam šķistu nelāgs un pat amorāls joks, kas ne vismazākā mērā neiederas jaunas demokrātiski orientētas valsts dzīvē. Tā bija desmitgade, kad Dienvidkaukāza valsts strauji virzījās uz priekšu, radot iespaidu, ka nelāgais vēstures mantojums palicis pagātnē. Pat Staļina dzimtajā Gori pilsētā tika novākts padomju diktatora piemineklis. Taču pagāja pavisam neilgs laiks, un tagad dzirdamas prasības pēc tā atjaunošanas, savukārt Kahetijas reģiona pilsētā Telavi tas jau ticis paveikts - tur tikko uzstādīts šāds piemineklis. Notikušo var vērtēt dažādi. Var apgalvot, ka to paveikusi pagalam margināla ļaužu grupa, kas pa savam vērtē Staļina veikumu, bet vietējā vara nemaz neesot devusi šādu atļauju. Turklāt Telavi mērs pieļāvis, ka piemineklis tikšot demontēts. Taču iespējams norādīt uz to, ka līdz zināmam laikam, valdot Mihailam Saakašvili, tas vienkārši nebija iespējams. Izmaiņas, kā tagad kļuvis redzams, kļuvušas iespējamas līdz ar jauno varu jeb ar pagājušā gada parlamenta vēlēšanām, kad Gruzijas premjera krēsls nonāca pie Bidzinas Ivanišvili, bet viņa vadītā partija ieguva vairākumu parlamentā. Ņemot vērā, ka jau nedēļas nogalē paredzēta Gruzijas valdības vadītāja vizīte Rīgā, vietējiem medijiem būs iespējas pašiem izvaicāt Ivanišvili par viņa attieksmi ne tik vien pret šādu pieminekļu uzstādīšanu, bet arī visu Staļina valdīšanas laiku kopumā. Jebkurā gadījumā valsts deklarētais Rietumu kurss nekādi neiet kopā ar šādu attieksmi pret noziedzīgu režīmu un tā vadītāju. Nav iespējams iedomāties, ka Itālijā vai Vācijā varētu uzstādīt pieminekli fašistu vadoņiem, uz ko vietējā un arī centrālā vara vienkārši noraudzītos.
Ar Baltijas valstīm pie ES austrumu robežas beidzas teritorija, kur fašisma un komunisma simbolu publiska izrādīšana ir neiedomājama un pat aizliegta ar likumu. Lai gan Latvijas gadījumā nevajadzētu būt tik pārliecinātiem - der atcerēties, kāda ir Saskaņas centra līderu attieksme kā pret Latvijas okupāciju, tā arī visām represijām, kas sekoja Sarkanās armijas tankiem. Baltkrievijā, Krievijā, daudzviet Ukrainā par normālu lietu tiek uzskatīti Staļina priekšgājēja Ļeņina pieminekļi. To atrašanās savās vietās ir zīme ne tikai esošās varas politiskajai pārliecībai, bet arī sabiedrības lielas daļas vienaldzībai, politiskam analfabētismam un zināmam vēsturiskam sentimentam. Vistālāk par citām valstīm ir aizgājusi Krievija, kur savulaik izraisījās diskusija par Volgogradas nosaukuma maiņu pret Staļingradu, taču nu jau pat lielā publiskā pasākumā, ko translēja televīzija, atklāti ticis slavēts Staļins. Rietumu mediji ir pamanījuši Putina centienus aizstāt zudušos atbalstītājus no inteliģences un vidusslāņa kopumā ar pašiem konservatīvākajiem slāņiem, kas ciena stipru roku: ierēdņiem, spēka struktūru pārstāvjiem, militāri rūpnieciskā kompleksa strādniekiem - tur Staļina reabilitāciju novērtē.
Jādomā, Gruzijas premjeram padomā ir cits ceļš, un par to viņam Rīgā jāuzdod skaidri un nopietni jautājumi.