Tajā nav kriminālo «goda kodeksu» un pastorālu Dienviditālijas ainavu, tikai pārsteigums, ka tāds posts un bezcerība ir iespējama Eiropas vidū, vienā no G8 valstīm. Savādi, ka ziņās ir tik salīdzinoši maz atspoguļojuma par šo Eiropas reģionu. «Šeit taču ir Eiropas sirds, šeit noris lielākā daļa valsts tautsaimniecības darbu, lai kāda būtu to izcelsme vai likumība,» tā klusēšanu un samierināšanos ar situāciju skaidro Saviano. Ja jums mugurā ir itāļu dizaina drēbes gabals, tad ir piedodams, ka nedomājat par to, ka tā varētu būt šūta ķīniešu vai kamoras vadītās nelegālās Neapoles fabrikās. Jo strādniekiem, kas par to saņem ap 500 eiro mēnesī, tā bieži ir vienīgā iespēja iztikt, ja vien viņi nav gatavi emigrēt.
Virmo no autora izjūtām
Filma Gomora, kas uzņemta pēc grāmatas motīviem, Latviju sasniedza jau 2008. gadā. Lai arī spēlfilma, Gomora ir bezkaislīga kā dokumentālais kino. Turpretim grāmata virmo no autora izjūtām un literārajiem tēliem. Viens no centrālajiem ir Neapoles ostas apraksts grāmatas sākumā: «Osta atrodas tā patālāk no pilsētas. Kā inficēts apendikss, kas neaiziet līdz peritonītam, bet vienmēr paliek piekrastes vēdera dobumā. (..) Kuģi iztukšo tualetes, izmazgā tilpnes un atstāj ūdenī dzeltenas putas. Un viss uzkrājas krastā, vispirms kā mīksta masa, pēcāk pārvēršas cietā garozā. Pār šo mirāžu uzaust saule, izgaismojot jūru, ko veido ūdens masa, kuras virsma izskatās pēc atkritumu maisa. Melnā krāsā. Krastmala ar neskaitāmajiem daudzkrāsainajiem konteineriem atgādina nepārvaramu robežu.» «Robežu» ir infiltrējuši ķīnieši, bet teritoriju aiz tās - kamora. Lai pavēstītu pasaulei, kas Neapolē notiek, Saviano infiltrēja abas teritorijas.
Ekstrēmākais neoliberālisms
Noziedzīgā biznesa un bosu loģika ir visekstrēmākā neoliberālisma loģika, uzskata Saviano. Tā savu augsni rod neizglītotībā un nabadzībā, kādā dzimst topošie kamoristi, kas dara visu, lai no tās izsistos. Kā reiz izteicies Neapoles Forčellas kvartāla noziedzības boss, tad viņam atšķirībā no kāda kolēģa Jēzus silītes ainas patīkot, tikai nabadzīgie gani gan uzdzenot riebumu. Neskaitot klusēšanas zvērestu, nav robežu, ko kamoristi nepārkāptu - viņi indē savu zemi ar toksiskajiem atkritumiem, tirgo narkotikas jaunatnei un ieročus teroristiem, iebiedēšanai nogalina nevainīgos. Savukārt «dienvidu tilti» (t.i., peļņa uz pārcenotiem publiskiem infrastruktūras darbiem), atkritumu apsaimniekošana un pārtikas tirgus kontrole ir viņu legālā seja. Kamora ir kā parazītu rase, taču dziļi iesakņojusies vietējā kultūrā - viņi ir tautsaimniecības lokomotīve. Kad tiek notiesāts viens no bosiem, viņš sūdzas, ka ir veiksmīgs uzņēmējs, kurš kritis par upuri skaudīgiem, marksistiski noskaņotiem tiesnešiem. Cilvēki kamoras mentalitāti pieņem - «labu var darīt tikai tas, kas spēj nodarīt arī ļaunu,» kā saka Saviano tēvs.
Lasot par atmosfēru kādā dzīvo Neapoles noziedzīgo kvartālu iedzīvotāji, prātā nāk staļinisms: «Patiesībā ikviens atentāts sēj šaubas un aizdomas par pilnīgi visiem. Klana mašinērija darbojas pārāk nevainojami, pārāk nekļūdīgi. Tā soda. Un rodas ticība klanam, nevis radiem, kas nesaprot, nevis darba kolēģiem, kas aizgājēju pazīst, nevis cilvēka biogrāfijai. Šajā karā tiek šķaidīti bez vainas vainīgie, ko uzskata par «zaudējumu blaknēm» vai potenciālajiem vainīgajiem.» Kad tiek arestēts viens no bosiem Kozimo de Lauro (38) - cita starpā par kādas jaunietes spīdzināšanu un slepkavību, tad Kozimo bilde parādās uz vietējo pusaudžu mobilā telefona ekrāna, jo viņš ir tik stilīgs un seksīgs, bet galvenais - ir sava likteņa lēmējs. Pēc aresta kvartāla iedzīvotāji sāk nemierus, apgāž mašīnas, met pa gaisu Molotova kokteiļus. «Histērija sākusies nevis tādēļ, lai nepieļautu arestu, kā varētu domāt, bet gan cenšoties nepieļaut atriebes aktus. Lai kliedētu pat visniecīgākās aizdomas. Lai parādītu Kozimo, ka neviens viņu nav nodevis, ka neviens nav izmuldējies,» paskaidro Saviano.
Mocarella ar šņabi
Gomora ir pamatīgs darbs, kas gremdējas būtiskos mūsdienu eksistences aspektos, un šajā absurdā pamana arī humoru. Viena no komiskajām epizodēm ir Saviano mafiozā paziņas Marino viesošanās Urālos pie sava elka - ģenerāļa Mihaila Kalašņikova, automāta AK-47 izgudrotāja. To visu Marino ir uzfilmējis un pēc ceļojuma lepni demonstrē Saviano. Mītne uz mata izskatās tāpat kā pazīstama Neapoles mafiozi villa - Kalašņikovu ģimenes mājas sienas ir nolīmētas ar Vermēra gleznu reprodukcijām, mēbeles pārlādētas ar kristāla un koka nieciņiem. Dāvanā ģenerālis no Marino saņem ar līmlenti aizlīmētu putuplasta kubu ar govs attēliem - viņam ir izdevies auto bagāžniekā attransportēt kasti pienā iemērktas Aversas mocarellas, kas ir tipisks Kampānijas siers. «Kamera arī filmēja to, kā viņi visi sēdēja pie galda, un sīka večiņa atvēra putuplasta kasti ar mocarellu - tas viņiem garšoja. Šņabis ar mocarellu. Mariano bija vajadzīgi droši pierādījumi, ka ģenerālis Kalašņikovs ir ēdis mocarellu no siernīcas, kas pieder viņa bosam,» raksta Saviano.
Saviano paskaidro, kādēļ šī viesošanās viņam šķiet zīmīga. Pasaulē nav nekā, kas būtu aizsūtījis uz viņpasauli vairāk cilvēku nekā AK-47. Kalašņikovs ir prasījis vairāk upuru nekā Hirosimas un Nagasaki atombumbas, vairāk nekā HIV, vairāk nekā buboņu mēris, malārija un zemestrīces, kas jebkad piemeklējušas planētu Zemi. Uz šī monumentālā fakta fona video beigas ir absurdi kontrastējošas - divi večuki (Kalašņikovi) čībās pie mājas durvīm gremo mocarellu un atvadās no viesa. «Varbūt Kalašņikovs nedodas pie miera laimīgs, bet rāms, paliek čības zem gultas, viss viņa dzīvē ir sakārtots,» Kalašņikova prātā iejūtas Saviano. «Viņš jūtas atbildīgs tikai par to, ko ir izdarījis pats, un šī atbildība tālāk par viņa ķermeni nesniedzas. Un tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc var teikt, ka ģenerāļa seja gribot negribot kļūst par visas pasaules klanu ikonu. Mihails Kalašņikovs iemieso tirgus cilvēka dienišķo imperatīvu: dari visu, lai tu uzvarētu, un pārējais uz tevi neattiecas.»