Dzīvot vieglāk savās domās. Varbūt pat mazliet vieglprātīgāk. Kā tajā vecajā, garšīgajā teicienā: «Tās nav smiltis, kas no mums birst, tas ir jaunībā neizšautais pulveris.» Un varbūt to pulveri var pagūt tomēr izšaut. Vispirms jau nepadodoties. Jo pacelt ķepiņas un laisties dibenā vienmēr var pagūt. Tomēr šodien vēl ne. Bet rīt... Rīt var ķerties pie lietas un sameklēt sev kādu aizraušanos vai tīri praktisku nodarbošanos.
Cik daudz nav dzirdēts par cilvēkiem, kuri vecumdienās atklājuši ko jaunu - sākuši gleznot, vākuši vēsturisku informāciju par savas profesijas pārstāvjiem pēckara gados, nodibinājuši muzikantu grupiņu, pirmoreiz ceļojumā devušies ar lidmašīnu. Ak, jā, par ceļošanu - starp citu, ja katru dienu krājkasītē atliek kaut 50 centu, pēc gada sakrājas ievērojama summa un sapni var piepildīt! Protams, es nerunāju par tiem, kam ar 30 darba gadu stāžu ir tikai 100 eiro pensija. Tomēr arī te daudz atkarīgs no paša cilvēka. Zinu kādu seniori, kura savas mazās pensijas dēļ tur ļaunu uz visu pasauli, bet ir par lepnu, lai dotos meklēt palīdzību. Sociālie dienesti mūsdienās strādā ļoti labi, tur ir daudz atsaucīgu cilvēku. Man šķiet, lepnumam te vairs nav vietas. Cita kundze, būdama pie samērā labas veselības, katru otro dienu patirgojas ar savā mazdārziņā audzētām puķītēm, vēlāk āboliem. Dažreiz autobusā dzirdu runājam pensionārus - «kā man riebjas dzīve», «cik vecums ir neglīts». Man gan dzīve neriebjas! Domāju, runas par dzīves riebīgumu ir tāda kā savas neprasmes dzīvi sakārtot atzīšana. Un neviens cits - katrs pats to esam vien veidojuši. Ir jāpieņem kļūdas, kas pieļautas, jāpieņem, ka dzīves pagriezienos ne vienmēr esam smuki ierakstījušies, ka varbūt citiem tā bijusi gludāka. Bet ko mēs zinām par citiem patiesībā? Fasāde bieži vien izskatās skaistāka. Un varbūt kāds, kam tā pensija divreiz lielāka, savā dziļākajā būtībā ir vēl riebīgāks nekā tā «riebīgā dzīve» kopumā.
Nāk vēlēšanas, un gribas izdarīt pareizo izvēli. Tomēr ir vērts atcerēties, ka neviens mums katram individuāli labākus laikus karotē nepienesīs klāt. Pašiem arī kas jādara. Un, lai tā dzīves kvalitāte patiesi būtu labāka, ne vienmēr izšķirošais ir no gaisa nokritis eiro, treknāka vistas muguriņa vai mūžīgās vasaras iestāšanās komunālajos rēķinos. Citreiz tā ir savas ikdienas piepildīšana ar skaistām un garastāvokli uzlabojošām lietām un parādībām, ko bieži var dabūt bez maksas.