Pazīstamais kardiologs Andrejs Ērglis raidījumā Rīta panorāma ir paudis viedokli, ka nav jāuztraucas par to, ka Latvijas iedzīvotāji pamet valsti labāka darba meklējumos, un viņš nebūšot viens no tiem, kas «brēc, ka latvieši izmirs». Līdzīgus uzskatus agrāk ir paudis arī finanšu ministrs Andris Vilks.
Tas, protams, ir atkarīgs no emocionālās attieksmes pret šo faktu. Lai gan statistika ir nežēlīga. Tomēr, protams, mēs neviens nevaram skaidri pateikt, kas būs. Bībelē ir skaidri pateikts, ka «neviens cilvēks nezina, kas notiks, un neviens nevar pateikt, ko nākotne nesīs». (Sal. Māc. 10:14).
Varbūt taisnība Ērgļa kungam, ka atgriezīsies. Tikai jautājums - kam ir jānotiek? Vai mūsu caurmēra vēlētāja ievēlēto caurmēra politiķu caurmēra valdības ambīciju līmenis to pieļauj? Latvietis vidējais taču vai līdz grīdai smej par «gāzi grīdā!». Tikai, kad dakteris Ērglis saka, ka nav jābrīnās, ka ārsti brauc prom, ja tiek piedāvāta 10 reižu lielāka alga, tas gan ir skaidrs. Bet kā tad tie latviešu ārsti un celtnieki atgriezīsies, ja algas nekļūs desmit reižu lielākas? Un kā tas var notikt bez «gāzi grīdā»? Pozitīvā nozīmē, protams. Ne jau par «burbuļiem» runājot, kā to demagogi uzreiz pagriež. Tādā nozīmē kā pēckara Vācijā, Japānā vai Kārļa Ulmaņa Latvijā pirms kara.
Vienmēr cenšos atcerēties reklāmas nozares lielā guru Pola Ardēna sacīto: whatever you think think the opposite (vienalga, ko domā, vienmēr padomā arī pretējo). Protams, varbūt ir labi, ka viens otrs latvietis ierauga pasauli. Varbūt nav citas iespējas, kā izrauties no fatālā viensētnieciskuma, no kādiem citiem zemnieku, nomaļnieku, mazas tautas pārstāvju dzīves veida un rakstura trūkumiem.
Tomēr man šī filozofija nepatīk. Tā pārāk attaisno valdības nekā nedarīšanu, lai situāciju vērstu par labu tam, lai latvieši var normāli dzīvot tepat, Latvijā. Katrā ziņā - lai aizbraukšana ir cilvēka brīva izvēle, nevis bezizejas uzspiesta lieta.