Tātad vara mums labākajās feodālisma tradīcijās turpina asociēties ar svītas lielumu un krāšņumu, karietes aprīkojumu un apsardzes kuplumu, lai gan dažs labs postenis arī bez šiem zvārguļiem un spīguļiem ir vismaz tikpat ietekmīgs kā lentīšu griezējs un svinīgo uzrunu teicējs Melngalvju namā.
Ļoti iespējams, ka šāda atrašanās mijkrēšļa zonā pašām amatpersonām ir izdevīga - teju vai ikvienam ir ko teikt par Bērziņu, viņa potenciālie (un izdomātie) sāncenši tiek izgaršoti un apvārtīti piķī un dūnās jau mēnešiem ilgi pirms parlamenta balsojuma, turpretim citu valsts augstāko amatpersonu gadījumā viss notiek klusāk un, kā mēdz teikt, savējo lokā.
Pamatots būtu jautājums, vai - ja it kā dzīvojam pilnvērtīgi funkcionējošā demokrātijā - konkrētā amata ieņēmēja personībai vajadzētu būt no svara. Citiem vārdiem sakot, ja pat iegadās kāda niecība vai dumiķis, svaru - pretsvaru mehānisms potenciālo kaitējumu mīkstina. Tam tā, iespējams, tiešām vajadzētu būt, tomēr Latvijas specifika ir tās nelielie izmēri. Tas nozīmē varas elites slānīša plānumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Pēc viena elites pārstāvja sabiedrība spriež (vairumā gadījumu neglaimojoši) par visu varas piramīdu (vai kāda nu mums tā figūra). Elites sīkie apmēri nozīmē, ka nav patiesi alternatīvu varas centru, kas savukārt var novest gan pie personīgas nepatikas dominēšanas pār valsts interesēm, gan bīstama čomiskuma nelielajā lēmumu pieņēmēju lociņā.
Ja nu tomēr mēģinām prognozēt Valsts prezidenta vēlēšanas, var teikt, ka pašreizējais - atbilstoši savam raksturam un pieredzē balstītajam stilam - skaidru nostāju par atkārtotu kandidēšanu nepaudīs līdz brīdim, kad būs izkristalizējies, vai Bērziņam ir nopietnas alternatīvas. Ja nebūs - un tieši tā izskatās -, Bērziņš paudīs gatavību turpināt iesākto un saņems Saeimas vairākuma uzticību.