Hmm… Nepatika, ja? Pārāk uzbāzīgi, tehnoloģiski? Nu, kā teicis viens negantnieks par amerikāņu ēšanas tradīcijām - jo vienveidīgāks, neveselīgāks uzturs, jo sarežģītākas iekārtas virtuvē. Politikā tas pats: ja ēdiens ir primitīvs, jāmēģina vismaz kaut kā gūt attaisnojumu, apkraujoties ar tehnoloģijām.
Lai gan - kāpēc jums nepatīk priekšvēlēšanu kampaņas?! Es personīgi, jo vairāk tām sekoju, jo lielāku komfortu guvu, saprotot, ka tomēr neesmu lielākais melis un maita - ir par mani lielāki. Kā saka, sīkums, bet patīkami.
Kopumā vērtējot, pēdējo mēnešu izrāde Latvijā atgādina itāļu futūristu eksperimentus Pirmā pasaules kara gados. Te pa skatuvi krietnu laiku sprīdi klaiņo kāds tipāžs, intensīvi žestikulē, līdz nobļaujas: «Vispār man jums nav ko teikt! Priekškaru, lūdzu!» (Emīlio Setimelli Negatīvs akts). Te priekškars nolaists tā, ka skatītāji redz tikai aktieru kājas līdz viduklim, dzird tekstus, bet neredz sejas izteiksmes, ar kādiem šiem teksti tiek izrunāti (Filipo Marineti Pēdas). Te uz skatuves vienlaikus tiek izspēlētas vairākas, savstarpēji nesaistītas lugas. Jums liekas, ka aktieri (vai režisors) patiesībā jūs nes cauri, ņirgājas par jums? Tipiski futūristiem, kuriem bija paradums uz izrādi pārdot vairāk biļešu nekā zālē krēslu. Ja paskatās uz mūsu politisko aktieru izgludinātajām sejām un tekstiem, jāatceras dažas futūristu izrādes, kurās vispār nebija dzīvu cilvēku - tikai fonā dzirdams teksts un gaismas kūļi…
Lai kā arī būtu, izrāde tuvojas noslēgumam. Daži noskatījušies visus cēlienus, citi nospļāvušies un aizgājuši jau pirmajā starpbrīdī. Vieniem liekas, ka veterāns X sācis spēlēt gaužām vāji, citi pamanījuši jauno talantu Y. Vēl citiem liekas, ka izrāde vispār ir tik štruntīga, ka tā jau vairs nebūtu repertuārā, ja nebūtu sponsoru atbalsta. Protams, neizbēgami vislielākie strīdi ir par to, ko mēs no lugas varam secināt un mācīties. Tiktāl viss kā normālā teātrī. Tomēr ir viena liela atšķirība. Tikai politiskajā teātrī ir tā, ka tu, cilvēciņš, beidzot pēc zināma treniņa ieguvis garšu uz šo žanru, atnāc nākamajā dienā pēc izrādes, teiksim, 4. oktobrī, atkal uz teātri, bet tur … «Kase slēgta». Redz', skatītājs jau bija sadomājies, ka pēc bravo saukšanas un ziedu pasniegšanas viņam būs iespēja mīļotos skatuves māksliniekus skatīt, kad vien ienāk prātā, bet - nekā! «Kase slēgta!» Un zinoši ļaudis stāsta, ka teātris atvēršoties vispār tikai pēc dažiem gadiem, ka luga būšot cita un aktieri nomainījuši lomas.
Nu, nekas. Pēc kāda laika dusmas būs mazinājušās, tad mums atkal pastāstīs, ka teātri apmeklēt un - kas svarīgi! - pirkt biļetes ir ikviena kulturāla un atbildīga cilvēka pienākums.