***
Šī Aleksandra Volodina 1959.gada luga atgādina un pat uzplijas ar asociācijām par JRT Mazajā zālē iestudēto A.Arbuzova Manu nabaga Maratu. Tā pati tēma par mīlestību, kas jānosargā un kas var atdot cilvēkam ticību, pašcieņu un atsaukt pilnasinīgā dzīvē. Redzēju ģenerālmēģinājumu, tāpēc mans vērtējums nav korekts, un tomēr - Marata piepildīto atmosfēru un galveno varoņu jūtu intensitāti Pieci vakari nesasniedz.
Piecdesmitie gadi Ļeņingradā. Pieticīga komunālā dzīvokļa šaurība, vanna uz koridora naglas mūžīgi maisās pa kājām, skopa, taupīga elektriskā gaisma, necils svētku cienasts ciemiņiem - zaļo zirnīšu burka un baltmaize. Naturālistiska scenogrāfija ar dažām nosacītām detaļām - loga rāmi vai prieka un saviļņojuma brīžos sniega vērpetēs dejojošām ielas lampām.
Šoferis Iļjins (A.Keišs), pēc daudziem gadiem Sibīrijas nometnēs un apvedceļiem gadījuma draudzenes (B.Brokas komiska loma) apartamentos, meklē ceļu atpakaļ pie jaunības mīlestības Tamāras. G.Zariņas Tomai piecos vakaros izdodas atkausēt samulsumu, lepnumu, pirmrindnieces, vecmeitas un vientuļa cilvēka kokaino pareizību. Bet Keiša Iļjina raksturu neizdevās izprast, emocionāli duets vēl nebija sadzīvots vai saspēlējies.
Līga Ulberte
***
Emocionālais stāsts par divu ne vairs jaunu cilvēku atkalsatikšanos uz dramatiskās padomju sociālās un politiskās vēstures fona ir aktuāls tieši ar savu šķietamo aktualitātes trūkumu. Banālā patiesība, ka laikā, kad apstākļi dažādu iemeslu dēļ ir skaudri, nav nekā svarīgāka par spēju uzticēties otram cilvēkam, ir Aleksandra Volodina ļoti populārās lugas un Māras Ķimeles izrādes pamatā. Pilnībā uzpērk iestudējuma sirsnīgi siltā intonācija - smiekli caur asarām un skumjas caur smiekliem. Gan intonatīvi, gan stilistiski daudzkas Piecos vakaros atgādina Māras Ķimeles iepriekšējās izrādes Mēnesis uz laukiem un Dzīvais mironis, kurās režisore nolobīja no saviem varoņiem sociālās maskas, lai atstātu tikai jūtīgu, viegli ievainojamu sievieti un vīrieti. Gunas Zariņas Tamāras un Andra Keiša Iļjina attiecību stāstam sekot līdzi ir ļoti interesanti, kaut arī noticēt skatuves varoņu jūtu ķīmijai paradoksālā kārtā iespējams vairāk racionāli nekā emocionāli. Guna Zariņa visprecīzāk realizē režisores piedāvāto formu, kurā ārēja ekscentrika vajadzīga iekšējās pasaules vizualizācijai. Diemžēl Andra Keiša pievilcīgi organiskajā skatuves tēlā ir daudz jau citās lomās redzētu atspulgu. Labsirdīgi pagļēvajā Iļjinā ir ļoti grūti nojaust sistēmas salauztu likteni. Arī režisores sacerētais brehtiskais iestarpinājums, kas vēsturi nezinošiem skatītājiem paskaidro Iļjina biogrāfiju, šai ziņā nepalīdz.
Silvija Radzobe
****
Mārai Ķimelei, iestudējot A.Volodina sen sarakstīto melodrāmu kā drāmu, izdevies radīt emocionāli satricinošu uzvedumu par mīlestību, kas vienīgā spēj sievietes un vīriešus no truliem robotiem - sociāli sadzīvisku funkciju veicējiem - padarīt par dzīviem, jūtīgiem cilvēkiem. Spriedzi visas izrādes garumā palīdz uzturēt gudrā kompozīcija - 1.cēlienā vīrietis atkausē sievieti, otrajā sieviete cīnās par vīrieti, palīdzot tam atbrīvoties no dzīves sistajām brūcēm - kompleksiem. Guna Zariņa (Tamāra) un Andris Keišs (Iļjins) savus varoņus atklāj ļoti plašā amplitūdā - no groteski smieklīgām izpausmēm līdz apbrīnojamam jūtīgumam. Abi mīlestības izglābtie kā izredzētie izceļas uz pārējo fona, kurus pārstāv Baiba Broka (Zoja) un Ģirts Krūmiņš (Timofejevs), savus varoņus zīmēdami galvenokārt groteskām krāsām. Jaunā paaudze (Edgara Samīša Slava, Janas Čivželes Katja) vietumis palikusi sižetu ilustrējošā līmenī. Smalkais, variatīvi daudzveidīgais psiholoģisms kombinēts ar spēles teātra elementiem, kad aktieri, piemēram, saceļ puteni, gaisā pamezdami «sniega» saujas, ar detaļas (loga rāmis) izmantošanu rada priekšstatu par visu priekšmetu. Princips diemžēl nav konsekvents, jo mēbeļu pārvietošanā blakus aktieriem tiek iesaistīti arī kaunīgi puspaslēpti skatuves strādnieki.