I. Veiss par iespēju reģistrēt bērnu kā savu tiesā cīnījies jau kopš 2007. gada, kad bērna māte, kura uzreiz pēc bērna dzimšanas atteikusies reģistrēt I. Veisu kā tēvu, vairs nav ļāvusi vīrietim bērnu redzēt. 2010. gadā paternitātes tests pierādīja - varbūtība, ka vīrietis ir bērna bioloģiskais tēvs, ir 99,9999141%. Tomēr 2012. gadā Augstākās tiesas Senāts nosprieda, ka, lai gan I. Veisam bija tiesības apstrīdēt paternitāti, bērna reģistrēšana uz viņa vārda būtu pretrunā ar bērna interesēm. Šajā laikā vīrietis, kas bērnu bija reģistrējis uz sava vārda, jau bija precējies ar citu sievieti, un ar bērnu un viņa māti kopā nedzīvoja. Pamatojoties uz to, I. Veiss atkārtoti sācis tiesvedību, kas vēl turpinās.
Strasbūrā noraidīta vīrieša sūdzība, ka tiesvedības dēļ aizskartas viņa tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Taču, vērtējot sūdzību par tiesvedības ilgumu, ECT lēmusi par labu I. Veisam, atgādinot, ka lietās, kas skar civiltiesisko statusu, no valsts amatpersonām tiek prasīta īpaša rūpība, lai pēc iespējas samazinātu nenoteiktības periodu.