Teksts - huligāns
Kuratores - mākslas zinātniece Aiga Dzalbe un māksliniece Inga Brūvere - nošķīrušas šauru un, ātrumā raugoties, pat grūti pamanāmu aspektu visai milzīgajā un, protams, milzīgi garšīgajā tēmā. Proti, viņas interesē latviešu mākslai tradicionāli piedēvētais impresionistiskums - kā un cik dažādi tas teksts var izskatīties, kādu vizuālu iespaidu tas var atstāt. Tomēr ir gadījumi arī šai izstādē, kur teksts no kuratoru koncepta aizmūk, vai vienkārši gadījies izņēmums un ir izstādīti arī tekstīgāki jeb huligāniskāki mēģinājumi, piemēram, Ivara Grāvleja un čehu mākslinieces Petras Petiletas, un Kriša Salmaņa uzbrukumi uzrakstiem «Rīga» pie pilsētas robežām. Manuprāt, šeit labi iederētos arī izgājušās vasaras mākslas festivāla «ROJAL», kur rojenieki tika kacināti ar kaut kādu svešu un lieku burtu, kas viņu pilsētas lepnumu, tas ir, vārdu, pārvērš un pavērš gan karaliskuma, gan «spirtik-vodka-sigareti» virzienā. Nezinu, kāda rezonanse bijusi pēc jēgas tik precīzajām Grāvleja un Salmaņa provokācijām, bet rojenieki esot bijuši īsti nikni. Roja te piestāv formāli, bet kādi tālāki kolēģi no Krievijas nesen internetā dalījušies ar ideju radīt kirilicā apvienoto burtu p/c, tādu kā p ar c ķeksīti jeb kājiņu apakšā, laikam jau, lai ekonomētu rakstuzīmes un ērti un ātri rezumētu kādu sociāli ekonomisko stāvokļu izpēti - taisni kā Grāvlejs un Petileta. Tie vārdi, protams, ir atbilstoši rupji.
Asociāciju atvilktnītes
Laikam jau var manīt vienu no galvenajiem izstādes panākumiem - proti, tā darbojas kā tāda enciklopēdija ar norādēm šķirkļu apakšā, kur meklēt līdzīgos un saistošos. Man sanāca iztēloties, ka darbi ir kaut kāda veca pilna skapja atvilktnītes, kurām pieskaroties vai - kā šai gadījumā - uz tām paskatoties jums uzgāžas čupa asociāciju un pusaizmirstu lietu no nesenās Latvijas mākslas vēstures. Tā nu katram skatītājam ir iespēja no izstādes aiziet mājās ar savu, droši vien katram citādi izvērstu versiju jeb darbu komplektu. Piemēram, XX gadsimta 90. gadu grupas LPSR-Z (Normunds Lācis, Vilnis Putrāms, Māris Subačs, Juris Putrāms, Vilnis Zābers) un to autoru daiļradē atsevišķi, manuprāt, būtu daudz brīnišķīga, izstādei saistoša materiāla. Bet grupas darbība īsti nav pētīta, nekādu grāmatu nav, dalībnieki - kā nu kurais - sajukuši, miruši vai emigrējuši. Darbi kaut kādās privātās pažobelēs vai kolekcijās... Te tikai daži vārdi, kurus atbilstoši plašākai tēmas interpretācijai tik ļoti vēl kādreiz gribētos redzēt, - Aija Zariņa, Ilmārs Blumbergs, Zaiga Putrāma... No svaigākām atmiņām - Romāns Korovins un Jānis Purcens. Droši vien daudziem uzreiz nāks prātā, bet kāpēc te nav Māra Subača!? Par to nu gan varam būt mierīgi, Subačs jau tāpat ir mums visapkārt.
Vēl bez minētajiem huligāniem izstādē piedalās Leonards Laganovskis, Inga Brūvere, Kristīne Alksne, Juris Boiko, Arturs Bērziņš, tekstu grupa Orbīta, Laura Prikule un Gundega Strautmane, kuras centriskās mežģīņu kompozīcijas pirmā mirklī var pārsteigt - kur gan šeit teksts? Tāpēc izstādes apmeklētājiem iesaku uzreiz pie ieejas paņemt kuratoru sagatavoto ceļvedi ar tekstiem par tekstiem. Tās nav vienkārši krāsainas mežģīnes ar pērlītēm. Tās ir katoļu lūgšanas Braila rakstā. Šis darbs īpaši skaisti ieguļas un labā nozīmē ilustrē kuratoru izvēlēto pieticīgo tēmas šaurināšanu. Izrādās, izskats var būt izšķirošs un tekstu būtiski bagātinošs, jo Gundegas Strautmanes mežģīnes uzreiz atgādina daudz ko no katoļu dievnamu harmoniskās, krāšņās un noslēpumainās suģestijas. Tas gan nenozīmē, ka šī būtu no tām izstādēm, kur neko nevar saprast, ja neizlasa anotācijas. Saprast var un vajag, jo šī tiešām ir reta iespēja pārliecināties, ka stereotips par Latvijas māksliniekiem kā ekscentriskiem pašanalīzē slīgstošiem estētiem nav pamatots.
Iespēja atcerēties
Izstāde ir mierīga un retrospektīva - kā muzejā. Retrospektīvisms, manuprāt, ir būtisks, jo Latvijā gandrīz nekad netiek rīkotas izstādes par tekstu mākslā, bet reti arī tiek rīkotas izstādes, kurām atlasa darbus no pavisam nesenas vēstures. Ar to ne vien rosinot skatītājā atmiņu, bet māksliniekos sava darba, katra konkrēta objekta vērtības apziņu. Nezinu, cik lielu prieku lai te uzrakstu, kāds pārņēma, satiekot izstādē Jura Boiko darbu Homēra Iliāda piedzēruša kretīna lasījumā (1999) vai Ērika Boža izcilo Press! Press! Press! (2003). Ir interesanti vērot, kā, šos darbus skatoties, dreifē sajūta par to laikmetīgumu, lai kas tas arī būtu. Skaidrs, ka tos ļoti labos darbus vajag salikt kaut kādā vienā vietā, kur vēl kādreiz kāds uz tiem varētu paskatīties kā uz īstiem objektiem, ne vien kā digitāliem failiem vai reprodukcijām. Jo materialitāte spēj vizualitātei piešķirt vēl un vēl visādus domu ceļus, kur skatītājam aizklīst. Īsāk sakot, ļoti iesaku apskatīt.