Tā bija aprēķina laulība, jo bija mainīti spēles noteikumi. Zatlers, cēlu nolūku vadīts, teica, ka vairs nav nepieciešamas lokomotīves, ir pieci vēlēšanu apgabali, un mēs sapratām to, ka LPP/LC ir iespēja ļoti labu komandu nokomplektēt Rīgā un Latgalē, turpretī Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē mums noteikti būs nedaudz sarežģītāk. Tieši tāpēc mēs pragmatiski skatījāmies, jo Tautas partijai nebija pārstāvniecības Rīgā un bija mazāka pārstāvniecība Latgalē. Diemžēl rezultāts nebija tāds, kādu mēs sagaidījām. Es nevēlētos teikt, ka šī sadarbība bija izgāzusies, bet, protams, mēs neieguvām tādu rezultātu, kādu gribējās, tieši tāpēc bija jāpieņem lēmums, ka mēs iesim atsevišķi.
Pirms šīm Saeimas vēlēšanām nebija domas par apvienību ar citu politisko spēku?
Nē, nebija.
Domas par sadarbību ar SC nav bijušas?
Nē, nav bijušas.
Kas notika ar tandēmu Ušakovs un Šlesers?
Tas ir Rīgas. Es domāju, ka tur joprojām ir liela varbūtība, jo gala vienošanās nav, ka mēs varētu sadarboties kopā. Tieši uz pašvaldību vēlēšanām, bet ne nacionālā līmenī.
Skatoties ekonomikas programmu, skatoties domu gājienu, jums tomēr ir diezgan liela saderība ar SC. Kāpēc jūs tomēr neesat kopā?
Gan jā, gan nē. Pirmkārt, mēs neesam kreisa partija. Mums ir saderība sabiedrības saliedēšanas jautājumos. Mēs tomēr esam latviska partija, kurā ir daudz krievvalodīgo, citu nacionalitāšu nav. SC, lai ko tas teiktu, ir krieviska partija, kurā ir daži latvieši. Tā ir tā būtiskā atšķirība. Mums ir arī atšķirīgi viedokļi, piemēram, SC saka, mēs esam kreisi un sociāldemokrātiski. Mēs esam vairāk centriski labēji, un šajā gadījumā, piemēram, Rīgas domē, mums ir ļoti laba sadarbība, bet, ja, piemēram, Šlesers būtu mērs, nevis Ušakovs, tad lielāks akcents tiktu likts ne tikai uz sociālajām programmām, kas ir svarīgas, bet lielāks akcents tiktu likts uz dažādiem attīstības projektiem.
Kurš, jūsuprāt, pēc tādiem programmatiskiem nostādījumiem ir jūsu tuvākais partneris?
Pirmkārt, pirms mēs dalīsim krēslus, es domāju, ka būtu ļoti svarīgi parunāt par tiem uzstādījumiem, kas ir nepieciešami jaunajai valdībai.
Ne par krēsliem, tieši par jūsu programmu?
Es domāju, ka pēc vēlēšanām visām ievēlētajām partijām neatkarīgi no tā, kuras būs pozīcijā un kuras būs opozīcijā, vajadzētu apsēsties pie viena galda - vieni ir pozīcijā, vieni ir opozīcijā, bet apsēsties pie galda un pateikt, kuri ir tie jautājumi, par kuriem mēs parlamentā visi varam vienoties kopā.
Jūs redzat, ka ir kādi jautājumi?
Par ekonomiku. Ja mēs paņemsim nacionālos jautājumus, tad mēs pilnīgi aizejam dimbā.
Vai ekonomikā jūs redzat, kas ir viens jautājums, par ko varētu vienoties visi?
Viens jautājums, par ko, es domāju, var vienoties visi, - palielināt pilnvaras valdībai. Neatkarīgi no tā, kurš būs valdībā. Kāpēc? Atbilde ir ārkārtīgi vienkārša. Jums bija pirms pāris nedēļām intervija ar Kubiļu, Lietuvas premjeru, un viņš saka, ka mēs braucam uz Silīcija ieleju, Losandželosu, Londonu, Skandināviju, Ņujorku, mēs esam kā mednieki, mēs medījam investīcijas un investorus. Šodien likumdošana neļauj Latvijas premjeram un kādam ministram šādi rīkoties, viņš uzreiz nonāk interešu konfliktā, viņš lobē vienu konkrētu kompāniju, viņu principā KNAB var ar rokudzelžiem tepat aizvest uz 48 stundām.
Kādas ir trīs Šlesera Reformu partijas reformas?
Tātad pirmā reforma ir palielināt valdības un valdības ministru pilnvaras un atbildību.
Otrs, kas ir nepieciešams, tātad izmaiņas valsts pārvaldē. Mēs piedāvājam apvienot Ekonomikas un Finanšu ministriju, kas nav tikai formāli salikt un atlaist dažus ierēdņus. Runa ir par attieksmes maiņu. Šodien sanāk tā, ka Finanšu ministrija ir represīvā, tā spiež uzņēmējus kā citronus. Ekonomikas ministrija ir kā tāds bārenītis, kura nāk ar idejām, kuras Finanšu ministrija nocērt kā kokus. Es uzskatu, ka te ir jābūt vienam ministram. Iekšlietu, Aizsardzības ministrijas apvienošana. Pēc Norvēģijas notikumiem nav vairs iekšējās, ārējās drošības - ir vienotā drošība. Tālāk izglītība, kultūra, kas kādreiz pat ir bijusi vienotā blokā. Tādu piemēru ir ļoti daudz.
Kā trešo es piedāvātu izglītību. Pēdējo divdesmit gadu laikā, pēc oficiālās statistikas, Latvijā nav dzimuši 600 000 bērnu, tāpēc tā sistēma, kas bija izveidota, kad vidēji valstī dzima 40 tūkstoši bērnu, tagad dzimst tikai knapi 20, pastāvēt nevar. Un te ir jāizvēlas vai nu Zatlera reforma, ko viņš piedāvā, pāriet uz maksas sistēmu, vai otrs - tas, ko piedāvā Šlesers, kur attiecīgi atvērt tirgu un izglītību padarīt par preci starptautiskajā tirgū. Latvijā, ja mēs apskatāmies, uztaisām auditu starp pasniedzējiem, tad es domāju, ka 5% būs tie, kuri būs spējīgi būt par pasniedzējiem un pasniegt angļu valodā kaut kādas lekcijas. Bet krievu valoda - tas ir mūsu spēks un prece, kuru mēs joprojām vēl neesam izmantojuši.
Lai cilvēki izvēlētos braukt uz Latviju, mēs piedāvājam - pabeidziet augstāko mācību iestādi šeit, tas maksās jums 5 tūkstošus eiro, gadā mēs dabūsim vienus 10 tūkstošus studentu, tāds būtu mērķis, lai mēs tiešā veidā iekasētu 50 miljonus eiro, kas ietu izglītībā. Bet ir viena nianse - pabeidz augstāko mācību iestādi Latvijā, un mēs jums piešķirsim uz pieciem gadiem uzturēšanās atļauju. Ar kādiem mērķiem? Lai daudzi no viņiem paliktu Latvijā, mums būs nepieciešams kvalificētais, izglītotais darbaspēks, un labāk paņemt šādus cilvēkus, nekā pārkvalificēt bēgļus no arābu valstīm vai no Āfrikas valstīm.
Privātajām augstskolām pašlaik ir pilnas iespējas tā rīkoties.
Problēma, ziniet, kāda? Neviena privātā augstskola nav spējīga reklamēties, tas ir punkts viens. Ir nepieciešams ieguldīt konkrētu naudu reklāmā. Valstij būtu jāpasaka - desmit miljoni eiro katru gadu tiek ielikti valsts tēla veidošanā un reklamēšanā. Šī ir viena no precēm, kuru mēs attiecīgi reklamētu.
Mūsu austrumu kaimiņiem ļoti interesantas ir uzturēšanās atļaujas, kas redzams pēc nekustamo īpašumu izpirkšanas. Vai nav riskanti, ka krievi kādā brīdī varētu diktēt kādus noteikumus, piemēram, Jūrmalā?
Ziniet ko, ja jūs tieši tā domājat, kā jūs jautājat, tad man jāsaka - man ļoti žēl. Jo situācija kāda - es pats jau vairākus gadus dzīvoju Jūrmalā. Pagājušajā gadā, pirms gada, Jūrmala bija vienkārši nožēlojama. Nekāda būvniecība nenotika, graustu bija vairāk, nekā vajag, uz katras trešās mājas virsū «pārdod». Tagad, kas ir noticis, virkne īpašumu tiešām tika pārdoti un ir atsākusies būvniecība. Kas attiecas par krieviem, vai viņi kaut ko neietekmēs? Pirmkārt, lielākā daļa krievu to iegādājās tikai tādēļ, lai dabūtu uzturēšanās atļauju Eiropā. Tas ir punkts viens. Viņi netaisās šeit dzīvot. Otrkārt, tie, kas iegādājas vasarnīcas Jūrmalā, Iecavā vai kaut kur citur, viņiem nav nekādas balsstiesības, viņi nebūs ne pilsoņi, ne kas. Un tas ir normāli, tādi īpašumi ir visā pasaulē, kuri pieder cilvēkiem no ārzemēm, un viņi kaut kad brauc un tērē naudu, vienlaikus stimulējot ekonomiku.
Kā jūs domājat - zviedri, kuriem te ir bankas un lielas investīcijas, savā ziņā nediktē noteikumus?
Protams, ka diktē.
Tad kur ir atšķirība? Ja Jūrmalā būs daudz krievu uzņēmēju, kurus jūs raksturojat kā pūkainus, vienu brīdi viņi gribēs aiztaisīt kādu ielu ciet, tāpēc ka vajag uzbūvēt īpašumu. Kā Jūrmalas dome viņiem spēs noturēties pretim?
Ja zviedru bankas kontrolē banku sistēmu, viņi var piegriezt skābekli valdībai, valstij ļoti brīvi, jo viņu ietekme ir nesamērīga. Tās ir lielas bankas. Šodien mēs runājam par ļoti daudziem indivīdiem, kas nav savā starpā saistīti. Kas tad brauc uz Latviju? Nebrauc jau tie bagātie miljardieri. Te brauc vidusslānis. Kā Krievijas Forbes raksturoja - Latvija var kļūt par vietu ne pārāk bagātiem Krievijas miljonāriem, tiem, kuri nevar atļauties Londonā, Šveicē, Francijā iegādāties īpašumu. Viņam ir pāris miljonu, bet nevar viņš tos visus pāris miljonus iegrūst vienā dzīvoklī Londonā, labāk viņš pārsimt tūkstošu vai pusmiljonu iegulda Latvijā un tad jūtas ļoti komfortabli.
Vai jūs, esot Saeimas deputāts, esat paralēli kārtojis arī biznesa lietas?
Būdams opozīcijā, es varu skaidri pateikt - jā, es esmu strādājis pie vairākiem projektiem, kas ir saistīti ar investīciju piesaistīšanu Latvijai. Esmu vienojies ar to pašu Igoru Krutoju par sadarbību, par virkni projektiem, kurus varētu realizēt gan Jūrmalā, gan Rīgā. Jāizsaka nožēla, ka šis nodoms vainagojās ar to, ka KNAB izsauca Krutoju uz nopratināšanu.
Vai Saeimas deputāta darbs ir ar to savienojams?
Jautājums ir tāds, vai ir savienojams Saeimas deputāta darbs, jo viņš ir bezdarbnieks, neko dzīvē nav sasniedzis, un viņš kļūst par Saeimas deputātu un ir laimīgs no tā, ka viņš saņem algu.
Es uzskatu, ka likums ļoti skaidri pasaka, ka tad, kad es gāju politikā, man bija jāatstāj virkne amatu. Es nevarēju būt direktors daudzos amatos, valdēs utt., bet es varu būt īpašnieks. Un es atklāti saku, ka, ja es kā Saeimas deputāts, kā Latvijas pilsonis gribu savu naudu ieguldīt kaut kādos projektos, man vienkārši tas ir jādeklarē. Es varu būt īpašnieks, bet es nevaru ieņemt kādu konkrētu amatu vienā vai otrā uzņēmumā.
Bet vai drīzāk šī norma nav tulkojama tā, ka jūs nevarat skraidīt apkārt un kārtot darījumus?
Nenonāksim līdz absurdai situācijai. Piemēram, par uzturēšanās atļaujām - ne jau es viens pieņēmu to lēmumu, nobalsoja Saeimas deputātu vairākums, radīja apstākļus ik vienam nodarboties ar nekustamo īpašumu biznesu. Ik viens, kurš šodien nav sliņķis un kuram viss kārtībā ar galvu, var izdomāt, kādā veidā viņš var pelnīt. Tirgus ir atdzīvojies. Kur tur ir kādas problēmas un ļaunums šai valstij, ja Šlesers kā investors gribēs piedalīties kāda projekta realizācijā? Es uzskatu, ka laba situācija ir Šveicē, ka katrs no politiķiem deklarē, kādu biznesu viņš pārstāv, tad, kad ir jāpieņem kāds lēmums, kurā viņš var nonākt kādā interešu konfliktā, viņš noinformē sabiedrību un saka - es uzskatu, ka jādara ir šādi, bet es pats lemt nedrīkstu, jo esmu interešu konfliktā. Tas ir daudz pareizāk. Šveicē parlamentā ir ļoti daudz advokātu, juristu, finansistu, uzņēmēju, rūpnieku utt.
Tad varbūt Latvijā vajag normu, ka Saeimas deputāts drīkst arī ieņemt amatus privātajā sektorā?
Ja godīgi, es iestātos par šo normu. Man šķiet, no tā mēs tikai iegūtu, ja politiķis vienlaikus varētu ieņemt amatus. Citādi sanāk tā, ka vadošus amatus var ieņemt cilvēki, kuri, es atvainojos, nav interešu konfliktā, un ļoti bieži tie ir tādi, kuri dzīvē neko daudz nav sasnieguši. Protams, ja tu esi premjers, tad ir jāsaprot, ka tas tiešām ir 24 stundas diennaktī. Tāpat, ja tu esi ministrs, bet es tagad runāju no situācijas, kurā es kādu laiku esmu bijis opozīcijas deputāts, kuram brīvā laika ir vairāk, nekā nepieciešams. Tad jautājums, ko tad opozīcijas deputātam darīt, staigāt un bikses deldēt Saeimas solos?
Var tikties ar vēlētājiem.
Jā, tikties ar vēlētājiem…
Jums taču jāiesniedz likumprojekti cits pēc cita.
Protams, bet priekš tam ir palīgi. Tev ir jāpasaka virziens, ideja, kas ir nepieciešams, un tas tiek sagatavots. Priekš tam frakcijā ir cilvēki, kas to izdara. Bet ticiet man, opozīcijā sēdošam deputātam ir ļoti daudz brīvā laika.
Un pozīcijā sēdošam deputātam?
Arī daudz brīvā laika. Arī daudz laika tiem, kas neieņem vadošus amatus.
Kāpēc tad jūs gribat būt Saeimas deputāts?
Mans viedoklis ir ārkārtīgi vienkāršs. Piemēram, idejas par ekonomiskiem procesiem, saistībā ar šo pašu izglītības reformu. Neatkarīgi no tā, kādu amatu es ieņemšu, es centīšos šo ideju virzīt uz priekšu un vākt atbalstu, lai šādu izglītības reformu mēs varētu arī realizēt.
Varbūt efektīvāks veids ir būt lobijam, nevis par katru cenu nokļūt parlamentā?
Ziniet, kas ir par problēmu? Nav jau ar ko runāt. Ja es pats esmu deputāts, es aizeju, izrunāju no Saeimas tribīnes, es eju un aizstāvu tās pašas uzturēšanās atļaujas. Citādi tu aizej runāt ar deputātu, un viņš neko nesaprot no biznesa, viņš neko nesaprot no ekonomikas, viņš ir gatavs spiest pogas tā, kā to diktē Ministru kabinets.
Ko jūs darīsiet, ja jūs neievēlēs?
Man dzīve ne sāksies, ne beigsies, bet man ir liela pārliecība, ka tomēr liela daļa cilvēku ir ieinteresēti, lai būtu Latvijā politiķi, kas saprot biznesu, kas nāk no biznesa, kam ir iespēja runāt, ir nepieciešams kaut kādus risinājumus meklēt tautsaimniecībā.
Vienā valdībā ar Vienotību jūs varētu atrasties?
Kādas tur problēmas?
Jūs cerat uz koalīciju SC, ZZS un Šlesers?
Ar Vienotību kopā. Es domāju, ka Vienotība varētu nākt, jo viņi opozīcijā negrib sēdēt, par to es esmu pilnīgi pārliecināts.
Vai tur nebūs par daudz?
Vajag tomēr, lai koalīcijai būtu kādas 65 balsis, ja grib realizēt… Lai varētu nopietnas reformas, ar 51 vai 55 ir ārkārtīgi grūti. Ir nepieciešamas divas trešdaļas.
Jums pēdējās nedēļās ir bijuši diezgan daudz ziedotāju. Kā jums izdevās motivēt cilvēkus ziedot, par spīti zemajiem reitingiem?
Šleseram vēl joprojām ir kaut kāda ietekme. Ja jau man nebūtu ietekmes, tad man nebūtu arī atbalsta. Šoreiz bija sarežģītāk nekā citās reizēs, pavisam atklāti pateikšu, bet man ir liels prieks, ka mēs būsim piesaistījuši vajadzīgos līdzekļus maksimāli pieļaujamā apmērā.