Tas, vai ņem vērā vai ne, šajā gadījumā ir stāsts par koalīciju, nevis valdību.
Politiskais, nevis ierēdņu līmenis?
Es gribētu zināt, no kuras puses ir nākušas tās idejas, ko kritizējam, bet šobrīd mums jāsaprot, ka budžeta galvenais veidotājs ir Finanšu ministrija, tās uzdevums ir iekļauties rāmjos ar konkrētām skaldnēm, kur vienā ir nosacījums, ka deficīts nevar būt lielāks par -1%, otrā - politiski iebalsotās saistības, VID ziņojumi par budžeta izpildi un nākotnes prognozes, ārējā situācija, saistības pret pašvaldībām. Vēl citā skaldnē ir LDDK atgādinājumi, ka gada budžetam jābūt saskaņotam ar stratēģiju 2020, Nacionālo attīstības plānu, definēto nodokļu politiku, valdības deklarāciju un budžeta plānu trim gadiem. Līdz ar to tā Prokrusta gulta viņiem ir neapskaužama. Visi šie apstākļi budžeta veidotājus vēl vairāk iedzen domāt tabulas veidā. Neviens nesaka, ka viņi ko būtu darījuši aiz ļauna prāta. Finanšu ministrija godprātīgi izpilda prasību atrast papildu naudu. Tas, ko viņi atrod, gan ne vienmēr ir labvēlīgs tautsaimniecībai.
Tas ir jautājums par prognozējamību. Budžeta glābšanas riņķi nodokļu izmaiņu veidā parādās pēdējā brīdī.
Analizējot situāciju, redzam, ka demogrāfija iet uz leju, ēnu ekonomika īpaši nemainās, publiskā pārvalde varētu būt vēl efektīvāka, jāņem arī vērā, ka 2020. gadā (un mūsu skatījumā tas vairs nav aiz kalniem) fondu līdzekļu, visticamāk, vairs nebūs. Kas notiks tālāk? Atbildīgais bizness, kāds ir LDDK biedri, saka: kā mēs uzturēsim savu valsti? Nodokļu politikas veidotājiem prasām: vai jūs ar savu nodokļu politiku, tieši otrādi, nespiežat, nesažņaudzat ekonomiku vēl mazāku? Nesāciet spīdzināt to vistu, kas jums dēj zelta olas!
Te gan jāsaka, ka bizness nav tikai prasītājs, - uzņēmējdarbības kultūra, izpratne par valsti arī ir mainījusies. Mēs neprasām tikai vispārēju nodokļu samazinājumu. Uzņēmēji saprot, ka nav jau tā, ka kaut kas krīt no gaisa un ka, lamājot valdību, ko iegūsi. Kāpēc mēs tik asi iestājamies pret ēnu ekonomiku? Jo, maksājot nodokļus, mēs nopērkam civilizāciju. Visi saprot, ka ir asi jāvēršas pret tiem, kas visu laiku izliekas par nabadziņiem, nemaksā neko. Mēs gribam vairāk pelnīt, apzinoties, ka būs arī vairāk jānomaksā nodokļos, bet tā būs mūsu iespēja. Tāpēc gan solījumu laušana par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) izmaiņām, gan nepareizā konstrukcija attiecībā uz tā saucamo solidaritāti izraisa pretestību. Arī solidaritāti var izpaust visdažādākos veidos - neviens uzņēmējs nebūtu pretī, ja pateiktu, ka papildu nauda vajadzīga konkrēti robežu stiprināšanai vai pensijām.
Nevis izdomāt jaunu nodokli kopējam katlam?
Tieši tā! Ir atsevišķi nodalīts valsts budžets, sociālais un pašvaldību budžets. Tagad piedāvā sociālā nodokļa likmi izmantot valsts budžeta papildināšanai, pārskaitot iekasēto naudu par algām virs 4000 eiro no viena budžeta otrā. Tā ir sistēmas jaukšana, jo valsts obligātās sociālās iemaksas ir piesaistītas konkrētā cilvēka kontam. Kur paliek motivācija maksāt obligāto iemaksu?
Dīvaina arī argumentācija, ka ir pārāk daudz labi pelnošu. Kā sociālismā.
Speciālistu trūkuma dēļ daudzi uzņēmumi ir piesaistījuši augsta līmeņa profesionāļus no visas Eiropas, maksājuši atalgojumu ar visiem nodokļiem, kas uz to attiecas. Un tagad jaunais nodoklis draud kā sods. Bet būtu taču jābūt tieši otrādi - ka valsts veicina lielo algu izmaksu, jo tad saņem lielākus nodokļus, arī caur patēriņu. Bet pastiprināta uzmanība būtu jāvelta mazo algu maksātājiem, jautājot: kāpēc tik aizdomīgi mazas algas? Kauns, ka mūsu valstī tiek kultivēts mazo algu sektors! Būtu nevis jāapliecina, ka lielo algu saņēmēji ir slikti, bet tieši otrādi - jāstimulē jaunieši: investējiet savā izglītībā, strādāsiet augsti kvalificētus darbus un pelnīsiet daudz!
Kādas izmaiņas uzņēmēji piedāvā nodokļu jomā?
Ja IIN samazināt nevar, jo šis nodoklis pamatā tiek pašvaldībām un tām nākušas klāt daudzas jaunas funkcijas, par pusprocentu mazināms būtu sociālais nodoklis. Savukārt to jauno konstrukciju, ko sauc par solidaritātes nodokli, varētu aizstāt ar IIN atvieglojumu atcelšanu pieaugušām un darbaspējīgām personām. Tāpat lietderīgi būtu ieviest visus iespējamos reversā PVN veidus - tas ir ceļš, kā izskaust nodokļu apiešanas shēmas. Ja arī tad vēl naudas nepietiek, viena procenta pielikšana PVN būtu pieļaujama, saprotot, ka iekšējā un ārējā drošība ir prioritāte un mums svarīga arī izglītības reforma, taču ar nosacījumu, ka arī ministrijas ietaupa 3%. Kad pirms pāris gadiem PVN pazemināja, neviens bagātāks nepalika, cieta vien budžets, neieņemot vairāk kā 80 miljonus eiro. Tas arī būtu saskaņā ar principu, ka nodokļu slogs pārnesams no darbaspēka uz patēriņu. Vēl rosinām nekavējoties ieviest sociālās apdrošināšanas iemaksu tiem, kas saņem algu saskaņā ar mikrouzņēmuma nodokļa nosacījumiem. Tas pirmām kārtām mazinātu sociālo spriedzi un iespējamību, ka pēc kāda laika cilvēki stāvēs pie Ministru kabineta, jautājot, kāpēc tik zemas pensijas.
Tie apgrozījumi tiešām ir mazi, vajadzētu pateikt viņiem: draugi, mīļie, jums visiem vajadzīga sociālā apdrošināšana, kura dalās īstermiņa (slimība, bezdarbs un maternitāte vai paternitāte) un ilgtermiņa (pensijas). Tāpat kā tagad katram ir bankas konts, tāpat ir konts sociālajā budžetā, un cilvēkam vajadzētu saprast, cik viņam ir kaut kādā periodā jāiemaksā, lai uzkrātu noteiktu pensijas līmeni.
Vai ir saprotams?
Nav saprotams. Tur jau tā lieta. Un ļoti svarīgi arī dot skaidru ziņu, ka šajā tavā kontā var iemaksāt ne tikai darba devējs, ko visi ieraduši lamāt, bet arī pats vai tuvinieki. Kad cilvēks sāk apzināties pats savu atbildību par uzkrājumu pensijas kontā, tā ir pilnīgi cita situācija. Jo patlaban darba ņēmēji rēķina tikai to summu, ko saņem uz rokas.
Vēl mazliet par mikrouzņēmumiem. Ja tie strauji attīstītos, spētu pieņemt vairāk darbinieku, maksāt lielākas algas, paši būtu ieinteresēti atteikties no mikronodokļa maksātāja statusa. Ja tā nenotiek, tam ir kāds dziļāks cēlonis, ko diez vai var risināt ar augstāku nodokli?
Tāpēc ka iekapsulējas.
Paši negrib augt, jo nodokļu kāpums pārāk straujš?
Jā. Kāpēc mēs, piemēram, tik asi vēršamies pret diferencēto neapliekamo minimumu? Tur ir līdzīga situācija - daudziem ir ļoti izdevīgi būt mazo algu sektorā, pārējo saņemot aploksnē. No tā tad arī veidojas fenomens, ka Latvijā ir ārkārtīgi daudz minimālās algas saņēmēju, bet nezin kāpēc visas autostāvvietas pie lielveikaliem ir pārpildītas.
Tas vēl ir rūpīgas izpētes vērts, bet, piemēram, izskatās, ka Igaunijas sistēma ar reinvestēto peļņu ir daudz motivējošāka uzņēmumu izaugsmei. Budžets pat ar mazāku cilvēku skaitu viņiem ir lielāks, turklāt atšķirībā no mums ar pluszīmi, vidējā alga Igaunijā daudz lielāka. Kas par iemesliem? Esmu jautājusi igauņu uzņēmējiem, kuri ražotnēs nodarbina ap 200 darbinieku, kas Igaunijā ir motivējošāks? Atbilde: pie mums viss vienkāršāk. Tur ir liela taisnība - jo ir skaidrāka un vienkāršāka nodokļu sistēma bez zigzagiem - dažādām atlaižu atlaidēm.
Bieži dzirdam pārmetumus, ka bankas nefinansē tautsaimniecību. Ja jautā bankām iemeslu, atklājas, ka tieši uzņēmumu rādītāji nav tādi, lai droši kreditētu, - mazs pašu kapitāls, maza peļņa. Kārtība, ka Igaunijā reinvestēto peļņu neapliek ar nodokli, ir veicinājusi, ka jebkurš igauņu uzņēmējs šobrīd ar prieku un lepnumu uzrāda savu peļņu.
Finanšu ministrijai šie fakti zināmi un saprotami. Kāpēc nevaram pārņemt kaimiņu pozitīvo pieredzi?
Nacionālajai trīspusējās sadarbības padomei ir izveidota jauna apakšpadome budžeta un nodokļu jautājumos, kas, beidzoties aktuālā budžeta apspriešanai, sāks vērtēt pušu sagatavotos aprēķinus par nodokļu sistēmu un nepieciešamajām izmaiņām. Jo tā nav laba prakse, ka pēdējā brīdī tiek izdomāti dažādi jaunu nodokļu veidi, kā to piedzīvojām. Esam gatavi pusgadu intensīvi strādāt un vienoties par efektīvāko modeli.
Problēmas uzņēmējiem rada ne tikai nodokļi, bet arī sodi. Dienā nesen bija intervija ar Latvijas gāzes jauno vadītāju Aigaru Kalvīti. Viņš bija sašutis par Konkurences padomes uzlikto sodu, kas rēķināts nevis no nodarītā, bet pret uzņēmuma kopējo apgrozījumu. Kā uz to skatās LDDK?
Te ir ļoti skaidri jāsaprot, ar kādu mērķi katra no šīm valsts institūcijām izveidota. Es līdz šim esmu bijusi pārliecināta, ka Konkurences padome, Darba inspekcija u. c. ir ļoti derīgas un vajadzīgas, jo ir kā audzinātāji, lai tu ko neizdari nepareizi. Šādā ziņā pozitīvs piemērs ir VID, kas ir mainījis savu attieksmi pret uzņēmējiem, uztverot tos par klientiem. Ļoti mainījusies arī Darba inspekcija - no uzņēmumos iebrūkošās pārkāpēju tvarstītājas pārvērtusies par palīgu, kas vispirms brīdina, bet soda, ja tiešām saskaras ar ļaunprātīgiem likuma pārkāpējiem.
Mums ir laba sadarbības pieredze ar Konkurences padomi, bet šajā kontekstā ziņa, ka sods tiek uzlikts no apgrozījuma, izraisa neizpratni. Man nav skaidra arī morāle šajā stāstā. Ja atceramies 2009. gadu - valstī krīze, IKP nokrities par trešdaļu, aug bezdarbs, daudzi aizbrauc, cilvēki (un pamatā maznodrošinātie, daudzbērnu ģimenes) nespēj nomaksāt rēķinus par gāzi, iekrājas parādi. Latvijas gāze, saprotot situāciju, februārī -20 °C salā ir pretimnākoša un parādniekiem gāzes padevi neatslēdz, lai krīzi neizraisītu vēl lielāku. Cerībā, ka iekavētie maksājumi tiks nokārtoti vasarā. Krīze gan ieilga uz vairākiem gadiem. Ja šis ir tas pārkāpums, par ko Latvijas gāze tagad tiek sodīta ar diviem miljoniem eiro, es to nesaprotu. Manuprāt, tā rīkojas sociāli atbildīgs uzņēmums, kuram par to paldies jāpasaka, nevis jāsoda.
Cits temats - bēgļi. LDDK biedri pauduši, ka varētu nodarbināt iebraucējus. Vai uzņēmējiem ir priekšstats, kādu profesiju pārstāvji iebrauks, - ka nesanāk tā, ka gatavojam mazkvalificētus darbus augsti izglītotiem vai otrādi?
Kad šis jautājums aktualizējās, mēs izveidojām detalizētu anketu un aptaujājām savus biedrus. Uzņēmēji nosauca, kādus speciālistus gribētu nodarbināt. Ir gan palīgstrādnieki, strādnieki, iekārtu operatori, tāpat datorprogrammētāji, ķīmiķi, farmaceiti u. tml. Mēs arī jautājām, kas atturētu no imigrantu nodarbināšanas, un pamatā tie izrādījās iespējamie sodi, piemēram, valsts valodas inspekcijas par personu nodarbināšanu ar nepietiekamām valsts valodas zināšanām. Nezinām arī kādas vēl pārbaudes varētu būt sagaidāmas, jo šī ir nestandarta situācija. Tāpēc, ja valsts grib, lai imigranti ātri iekļaujas darba tirgū, tai jāpanāk pretī uzņēmējiem - jādefinē skaidri nosacījumi.
Bet kopumā attieksmi raksturo nesen tikšanās laikā Valmierā dzirdētais: mēs nevis ņemsim darbā migrantus, bet strādniekus. Neatkarīgi no viņa ādas krāsas, etniskās vai reliģiskās piederības. Ja ir strādnieks, kurš palīdz ražošanas procesā, - labprāt.
Vai mums nav kādā brīdī jāpieiet imigrācijai pēc tāda kā amerikāņu parauga - jāvervē tie speciālisti, kuri nepieciešami, tad pie tā paša uzņemamo bēgļu skaita mazāk būtu tādu, kuriem darbu īsti nevaram piedāvāt?
Atcerieties, kad bēgļu jautājums vēl nebija tik ļoti aktualizējies, uzņēmumi ik pa laikam ziņoja, kuru profesiju darbinieku trūkst visakūtāk. IT jomā, piemēram, darbu piedāvā jau augstskolu pirmo kursu studentiem.
Jā, bēgļi varētu būt viens no avotiem noteiktu profesiju darbinieku trūkuma problēmas risināšanai. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka bēgļi ļoti skaidri zina, kur viņi vēlas nokļūt un kāpēc, un Latvija nav viņu galamērķis.
Arī gadījumā ar termiņuzturēšanās atļaujām stāsts bija par bēgļiem. Tie bija cilvēki, kas muka no tiem netīkama režīma, bija gatavi nevis prasīt pabalstu, bet ieguldīt Latvijā lielu naudu. Viņus interesēja stabila, droša eiropeiska vide, kurā viņi bija gatavi iekļauties. Protams, ja kāds uzvedas nepiedienīgi vai neiztur drošības pārbaudes, tāds nekādā gadījumā nav vēlams, bet, ja cilvēks apliecina savu cieņu un respektu pret valsti, kurā viņš grib ieguldīt līdzekļus, maksāt nodokļus, kur arī viņa ģimene, iespējams, varētu dzīvot un bērni iet skolā, es domāju, ka mums būtu jāpriecājas par katru tādu cilvēku. Ar termiņuzturēšanās atļaujām esam izdarījuši visu, lai neielaistu nevienu politisko bēgli no tām valstīm, kurās cilvēkus neapmierina konkrētais režīms.
Atkal iekustināta tālākā reģionālā reforma. Intervijā Dienai kādreizējais reģionālās attīstības un pašvaldību ministrs Edgars Zalāns ar baranku salīdzināja pilsētas, kuras nošķirtas no blakus esošajiem novadiem, - tām gan ir darbaspēks, bet nav teritorijas ražotņu attīstībai, tāpēc nekas nenotiek.
Un nekas nenotiks, kamēr nebūs saprātīga plānojuma. Esam pazaudējuši ļoti labo plānojumu, kas bija pirms daudziem gadiem, kad centrs bija atbildīgs arī par lauku teritorijām. Tas ir līdzatbildības, sadarbības, pareizas pārraudzības modelis, kur ir gan transporta sistēma ar mobilitāti, gan izglītības un kultūras iestāžu tīkls, arī sporta infrastruktūra. Tas rada piederības sajūtu. Spilgts piemērs tam bija Dziesmu svētku gājieni, kad katrs novads gāja ar lepnumu par sevi.
Ja nebūs situācijai atbilstoša izmēra pašvaldību, mēs nevis kopā augsim, bet kopā grimsim. Tāpēc ļoti būtiski, lai šīs reformas morālais kopsaucējs būtu tāds, ka mēs gribam labklājīgus reģionus, kur cilvēki grib dzīvot. Cilvēkiem, kuriem šobrīd dots mandāts par to lemt, būtu jāsaprot, ka viņu atbildība ir nevis pret bērniem, bet pret mazbērniem. Tāpēc kaut kādu īstermiņa mērķu vai savu ambīciju dēļ nedrīkst pakļaut, ka Latvija ir saraustīta. Valstij jābūt spējīgai attīstīties.