Vērtējot pēdējās debates publiskajā telpā, pārņem sajūta, ka vislielākie trūkumcietēji mūsu valstī nav vis, piemēram, skolotāji, slimnīcu personāls vai daudzbērnu ģimenes, bet gan tiesneši. Tas, kādu cīņu viņi ir izvērsuši par sava atalgojumu palielināšanu, teju vai liek aicināt šajā Adventes laikā kādu Ziemassvētku labdarības koncertu veltīt tieši viņiem, nabadziņiem: lūdzu, ziedojiet!
Taisnība ir - algas vajag lielākas, un ne tikai tiesnešiem vien. Par to nav šaubu, taču šķiet, ka dažs labs ir aizmirsis, kādā ekonomiskā situācijā mēs dzīvojam. Jāprecizē, ka tiesnešiem, iekļaujot viņus vienotā atalgojuma sistēmā, jau tā algas pieaugs par aptuveni 40%, iesācējam sniegsies pāri tūkstotim latu un sasniegs gandrīz policijas ģenerāļa algas slieksni, tomēr viņiem, lūk, nav gana. Viņi grib plus 80%! Un tas jau ir bezkaunīgi, lai cik juridiski pamatoti tas būtu.
Taisnība arī ir, ka tiesnešiem ir liela atbildība, par ko nenoliedzami ir jāmaksā. Viņi lemj cilvēku likteni. Taču nevajag aizmirst arī to, ka, piemēram, kriminālprocesos, viņu spriedums būs vieds tikai tādā gadījumā, ja kvalitatīvus pierādījumus būs savākusi policija, kurai šajā pašā laikā taupības apstākļos tiek plānots samazināt darba algu fondu.
Temīda ir akla. Taču šoreiz šo patiesību tiesnešiem derētu izmantot tikai tiesas zālē, bet, izejot no tās, atvērt acis un paskatīties, par cik lielām algām dzīvo pārējā Latvija.