Neviens nav pārspējis
Pasaules mēroga sacensībās Viesturs Gargurnis sācis piedalīties 1997. gadā pirmajā pasaules veterānu čempionātā. «Jau 15 gadu pa spici eju. Man pieder arī oficiāls Ginesa rekords, šogad novembrī to ieguvu Arhangeļskā Starptautiskās Svarbumbu cēlāju konfederācijas rīkotajās sacensībās,» uz iespaidīgāko starp medaļām norāda Viesturs. Mēs turpinām ekskursiju viņa viesistabā: «Lūk, tās ir Itālijā, Krievijā, Baltkrievijā, tās - Igaunijā, Lietuvā iegūtās medaļas. Šis skaistais ērglis uz medaļas no Amerikas atvests. Šīs - vietējās medaļas. Ir vēl pagastā nopelnītās - lodes grūšanā, simts metru skriešanā, tāllēkšanā no vietas, svarbumbu celšanā, spiešanā guļus. Smukas!»
Viesturam pieder arī peldēšanas sacensībās iegūtie kausi - Latvijā 3. vieta, Rīgas apriņķī 1. vieta. Viņš ir Latvijas čempions roku laušanā! Braucis ar riteni diennakts maratonos, uzvarējis Vienības braucienā, piedalījies zolītes mačos, Nordea Rīgas maratonā noskrējis piecus kilometrus. «Un šis ir Viestura kauss, ko pasniedzu jau astoto gadu pēc kārtas. Svaru bumba jācilā stundu pēc kārtas ar vienu roku, nemainot rokas. Mans personiskais pasaules rekords stāv jau 10 gadu pēc kārtas - 16 kilogramu ar vienu roku 1480 reižu. To vēl neviens nav pārspējis. Un - bez tulznām,» smej Viesturs. Savos pirmajos mačos 10 minūtēs 24 kilogramu svaru bumbas viņš pacēlis 150 reižu. «Kopš toreiz, 1997. gadā, pirmo pasaules medaļu dabūju, iet arvien labāk,» gandarījumu pauž seniors.
Tikpat glīti sarindotas kā kausi, goda vietā stāv arī dažādu kalibru un formas svaru bumbas. Tās Viesturs kolekcionē - vismazākā tikai nieka puskilogramu smaga. Svaru bumbas veidols iestrādāts pat Viestura viesistabas koka grīdā. Darbs ar koku ir spēcīgā vīra otra lielākā kaislība. Galdnieka namdara profesijai viņš bijis uzticīgs visu mūžu. «Nav tāda darba, ko neprastu, - sākot no mājas pamatiem līdz jumtam. Flīzēt protu, mūrēt. Bet visvairāk man patīk ar koku strādāt,» atzīst Viesturs. Tam apliecinājums ir viņa ģimenes māja Piņķos.
Spēka kaulos vai cik!
Smagumus Viesturs cēlis jau no bērna kājas: «Ratu riteņus cilāju, kad zem galda vēl skraidīju. Sava auguma bērzus rāvu ar visām saknēm ārā. Desmit gadu vecumā sienu pļāvu - no rīta piecos sāku, vakarā vienpadsmitos beidzu. Mammai palīdzējām - tiklīdz sauca palīgā, no pusvārda skrējām.» Mamma bijusi lopkopēja, tēvs ekskavatorists, ģimenē auguši astoņi bērni. Viesturs audzināts tā, ka galvenais dzīves princips arvien bijis - teikt tikai taisnību: «Melot es nemāku.»
Jau 16 gadu vecumā jaunais puisis ķēries pie svaru stieņa. «Tolaik 100 kilogramu dabūju uz krūtīm. Svaru stieni nocilāju 15 gadus. Labākie rezultāti man bija 135 kilogrami grūšanā un 102 kilogrami raušanā,» atceras Viesturs. Kad šī sporta joma Latvijā izputējusi, Viesturs 80. gadu vidū sācis cilāt svaru bumbas. «Sākumā jau neviens nezināja, kā trenēties, nebija pat treniņu programmu. Skatījos, kā to dara televīzijas pārraidēs, vēlāk jau man iedeva programmu. Līdz tam tikai 60 reizes varēju uzgrūst 24 kilogramus 10 minūtēs, bet pirmajā Latvijas čempionātā varēju jau 145 reizes. Reiz kāds jauns čalītis 16 kilogramus uzrāva 300 reižu. Domāju - kāpēc es nevaru? Tā pamazām sasniedzu arī 300 un 400 reizes. Tagad arī raušanā esmu stiprs - 24 kilogrami 250 reizes 10 minūtēs,» lepojas Viesturs.
Taujāju - ar gadiem spēka kļūst vairāk vai tomēr mazāk? «Man - jo vecāks, jo spēka vairāk. Sirds kā bullim esot, pārbaudīju. Turklāt pašlaik trenējos vien pāris reižu nedēļā, ja uznāk luste. Strādāju tomēr - būvniecībā jau smags darbs. Kaut pensijā skaitos, pensionēties vēl negrasos, man patīk kustēties, fiziski strādāt. Spēks kaulos vēl ir - vai dieniņās, cik! Un tā arī nedrīkst - uzreiz visu nolikt pie malas.»
Pēc Visuma likumiem
Tie, kas aiziet pensijā un aiz sevis aizver durvis uz ārpasauli, ilgi vairs nenodzīvo, uzskata Viesturs. No klasesbiedriem viņi šai saulē palikuši vairs tikai trīs. «Mazkustīgs dzīvesveids, kāds vēl ierauj, pīpē, un - viss... Es jau arī nogrēkojos 20 gadus, bet nometu fiksi. Vienas dienas laikā. Jo sagribējās dzīvot,» atzīst sportiskais vīrs. Viņš slimības nepazīst. «Mugura arī nekad nav sāpējusi,» priecājas spēkavīrs. Viestura dopings esot speķis un rupjmaize, rieksti, pilngraudu auzas, griķi un krējums. Vēl arī šokolāde. «Bet galvenais - auzas katru rītu, tās dod spēku. Pamēģiniet! Ķīmiskās sulas arī nelietoju - tikai ūdeni, minerālūdeni. Pavasarī ēdu, kas pirmais sazaļo, - gārsas, pienenes, nātres. Uztaisu lielu bļodu kopā ar parastajiem salātiem, pielieku priežu pumpurus un aveņu, upeņu lapas. Tādu bļodiņu izēdu, un visu dienu ēst negribas,» savu enerģijas recepti atklāj Viesturs.
Konkrēta plāna vecumdienām gan viņam nav: «Naudu vecumdienām nekrāju, to nedrīkst darīt, jo, kā teikts Visuma grāmatā, - tad ātri aizies. Es tagad dzīvoju pēc Visuma likumiem - katru rītu pateicos Dievam un augstākiem spēkiem. Par jebkuru darbu, par visu, ko daru, un man viss izdodas, nekas neaizķeras. Sargeņģeļi mani vada.» Viesturam ir vairākas grāmatas, kas iespaidojušas attieksmi pret lietām un pasauli. Viena no tām - Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari. Viņš ieklausās arī Ragaciema Agneses teiktajā. «Nedrīkst teikt «nekad», «nekā nebūs». Tā nedrīkst. Tur, augšā, tas tiek piefiksēts, un, šādas domas domājot, nekā arī nebūs. Ja prasīsi darbu, pārticību, saticību, tad to arī dos. Uz sacensībām braucot, vienmēr domāju: es būšu pirmais. Un tā arī ir! Galvā ir jābūt tikai labām domām,» uzskata Viesturs.