Arī psihologi uzsver, ka līdz ar pensijas vecumu sākas vienas no lielākajām pārmaiņām cilvēka dzīvē, un vislielākais izaicinājums ir tās baudīt un nenodoties grūtsirdībai. Kā to izdarīt?
Vairāk ievainojams
Kas notiek nākamajā dienā pēc aiziešanas pensijā? «Skrējienā, ko sauc par dzīvi, cilvēkam ir daudz sociālo lomu, un, kamēr esam jauni, tikmēr dzīves kāpumi un it sevišķi tās kritumi - neveiksmes, darba zaudēšana - ir pieņemami, jo katras beigas ir kaut kā sākums,» atbild gerontologs Jānis Zaļkalns. Tomēr seniora vecumā ir daudz sarežģītāk tikt galā ar pārmaiņām, kas saistās ar darba zaudēšanu, viņš uzsver.
Tas, kā jūtamies nākamajā dienā, aizejot pensijā, lielā mērā atkarīgs no tā, vai cilvēks no darba aiziet pats vai arī viņu atlaiž. «Grūtāk tikt galā ar pārmaiņām, ja cilvēks senioru vecumā grib strādāt, bet viņu vairs darbā paturēt nevēlas. Seniors ir vairāk ievainojams - viņam rodas mazvērtības sajūta, ka nevienam vairs nav vajadzīgs. Tā daudzi iekrīt depresijā, jo cilvēks vērtē savu dzīvi visā tās garumā un nesaprot, kāpēc viņš visu laiku bija svarīgs un nepieciešams sabiedrībai, bet vairs tāds nav,» skaidro J. Zaļkalns. «Cita lieta, ja, sasniedzot pensijas vecumu, seniors aiziet no darba pēc paša vēlēšanās, tad ir vieglāk piemēroties pārmaiņām, jo cilvēks ir vairāk tām gatavs,» domā gerontologs.
Seniora izjūtas, aizejot pensijā, ir atkarīgas no tā, kāds viņš pats bijis visu mūžu - aktīvs sabiedriskās dzīves baudītājs vai tomēr ne, savukārt uzskata Harijs Jaunzems, Ķeguma Pensionāru biedrības pārstāvis. Viņš novērojis: «Ja cilvēks visu mūžu ir bijis pasīvs mājās sēdētājs, tad jutīsies laimīgs arī pensijā, jo beidzot būs ieguvis kāroto mieru. Tomēr, ja bijis aktīvs sabiedriskajā dzīvē, tad tāds ceļš jāturpina, arī aizejot pelnītā atpūtā.»
Opis vai ome
Ko darīt pensijā? «Seniors var būt ome vai opis,» uz jautājumu ātri atbild J. Zaļkalns. Arī Aina Alksne atklāj, ka mazbērnu auklēšana ir labs risinājums, kā aizpildīt brīvo laiku un gūt gandarījumu, prieku dzīvē. Viņa stāsta: «Pensijā aizgāju 55 gados - laikā, kad sevī vēl jutu darba sparu, tāpēc sākotnēji piezagās depresija, jo viss dzīvē mainījās. Jutos vientuļa un nelaimīga, bet man ātri pārgāja. Tieši mazbērni izmācīja,» viņa atzīst un turpina: «Man bija pieci bērni, kurus pieskatīt, kamēr vecāki ir darbā. Mazos vajadzēja izvadāt uz pulciņiem. Protams, tagad mazbērni ir lieli un viņiem vairs neesmu vajadzīga, bet laiks, ko pavadījām kopā, man lika justies noderīgai un piepildīja dzīvi.»
Arī gerontologs uzsver, ka senioram nāk par labu būt opim vai omei, jo, «lai seniors justos labi, viņam ir svarīga sociālā iekļaušanās, ko dod tādas sajūtas kā piederība, līdzdalība un noderīgums.»
Būt sociāli aktīvam
«Ja mājās nav ko darīt, tad jānāk uz kādu no pensionāru biedrībām un jāstājas iekšā! Tā ir iespēja justies vajadzīgam,» saka Harijs Jaunzems. Viņš domā, ka sākt jaunu dzīvi nav grūti tiem pensionāriem, kuriem ir kāds vaļasprieks, jo tas ir dzinulis prātam, garam un ķermenim. Tādējādi cilvēks saglabā dzīvīgumu, norāda arī psihologi. H. Jaunzems gan novērojis, ka biedrībās jauni biedri iesaistās kūtri, jo viņus nomoka izdzīvošanas problēmas. Arī gerontologs atzīst, ka tā ir liela pensionāru sāpe un rūpe, jo pensijas nav lielas un iztikt ir grūti.
«Senioram visu laiku ir jāizglītojas,» tiešs ir J. Zaļkalns. Viņš skaidro: «Vērtējot mūsdienu sabiedrības novecošanās tendences, nākas secināt, ka nākotnē sabiedrība bez pensionāriem darba tirgū neiztiks, jo ir liels veco cilvēku īpatsvars. Tāpēc valsts un seniori ir ieinteresēti, lai ir mūžizglītība. Senioriem mācīšanās ir noderīga jebkurā vecumā - vai tā būtu valodu apguve, datormācība vai izglītošanās kādā vaļaspriekā.»
Ieguvēji būs ne tikai seniori, jo uzlabos savu labsajūtu un dzīves kvalitāti, bet arī sabiedrība - seniors nodos savas zināšanas tālāk. Kā? Jānis Zaļkalns ierosina: «Var iesaistīties brīvprātīgajā darbā vai piemēram, seniors skolotājs var piedāvāt privātstundas. Rezultātā gan seniors būs laimīgs, gan bērnam tas nāks par labu.»
Aina Alksne atklāj, ka, aizejot pensijā, viņai prieku raisījušas kustības: «Tā kā vienmēr esmu bijusi sportiska, organisms pieprasīja kustības arī vecumā. Baseins man nepatika, vingrošana bija par lēnu, skriešana par ātru, pamēģināju līnijdejas. Iepatikās. Iemācījos, un tagad dejot mācu citiem, man nepārtraukti ir ko darīt,» viņa saka.
Arī Harijs Jaunzems, kurš pensijā ir jau 20 gadu, saka, ka pašam nav bijis problēmu justies noderīgam un vajadzīgam arī pēc aiziešanas no darba, jo iesaistījies vairākās biedrībās un nevalstiskajās organizācijās.