Mani kā nevienai konkrētai baznīcai nepiederošu, bet rietumu kristīgajā kultūrā iesakņotu cilvēku neuztrauc fakts, ka kāda no Latvijas baznīcām nāk klajā ar šādu iniciatīvu. Tas ir tikai normāli, ka nevalstiska organizācija vēlas popularizēt savus uzskatus un mācību un piedāvā pakalpojumus sabiedriskajam sektoram. Taču atbilde uz nevalstiskās organizācijas jeb baznīcas piedāvājumu ir jāsniedz pilsoņu pilnvarotai sabiedrības pārvaldei. Un tas gan nav normāli, ka viena vēlēšanu apvienība pa galvu pa kaklu metas izdabāt vienas nevalstiskas organizācijas vēlmēm, riskējot aizvainot citas nevalstiskās organizācijas un interešu grupas, kā arī nepārdomāti un nelīdzsvaroti mēģinot iejaukties izglītības saturā.
Šajā situācijā būtu normāli paskatīties ar kritisku aci uz mācību saturu skolās un «produktiem», ko tās sagatavo 21. gadsimta globalizētajā pasaulē, kur starpkultūru attiecībām un reliģiju mijiedarbībai ir arvien lielāka loma.
Aplūkojot pamatizglītības un vidējās izglītības standartu Latvijā, atklājas, ka ētika vai kristīgā mācība tiek apgūta tikai pirmajās trijās klasēs, bet vidusskolā, kad pusaudža prāts beidzot ir nobriedis nopietnu zināšanu uzņemšanai, ētika un reliģiju vēsture ir tikai starp daudzajiem izvēles priekšmetiem. Vai tas ir pietiekami, lai jauno paaudzi izglītotu par visdažādākajām pasaules reliģijām, to uzskatu sistēmām un vienlaikus arī ieliktu stingrus ētiskus pamatus? Laikam jau ne, ja vēl divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas tik liela ir gatavība nemaksāt nodokļus un plaģiātisms arī studentu vidū ir izplatīta parādība. Platiem soļiem ieejot lielajā dzīvē otrpus skolas slieksnim, pirmajās trīs klasēs apgūtās zināšanas jau ir labi aizmirstas.
Es apzināti lieku ētiku un zināšanas par reliģijām vienā grozā, jo mūsdienu rietumu civilizācijas ētiskais kodols lielā mērā sakņojas kristietības desmit baušļos, kuri savukārt neko daudz savā būtībā neatšķiras no latviešu sentēvu dzīvesziņas. Un tās, liekas, ir zināšanas, kas izbirušas cauri mūsu izglītības minimuma grozam.
Pēc pusgadsimta padomju jūgā var rast loģisku izskaidrojumu ateisma augstajam līmenim mūsu sabiedrībā, taču, atsakoties no reliģijas nozīmīgās lomas sabiedrībā, neliekot vietā neko citu un neatgriežoties arī pie pagānisma tikumiem, rodas ētiskais vakuums. Sabiedrībai kopumā trūkst atskaites punkta labajam un ļaunajam, un tā sekas mēs vērojam ikdienā ik uz soļa.