Lecot smagākās traumas
Mediķi ik gadu uzsver, ka ūdenskrātuvēs nedrīkst lēkt ūdenī ne uz galvas, ne kājām, jo šādā veidā peldētāji ik gadu gūst smagas galvas un mugurkaula traumas. Nereti izklaide var beigties ar invaliditāti vai nāvi. Visbiežāk cilvēki domā, ka viņus tas neskars, un brīdinājumus neņem vērā, uzskata Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs traumatologs Ģirts Salmiņš. Viņš Dienai paskaidroja, ka nopietni var savainoties, sasitoties pret ūdens virsmu, un, gūstot traumas, - noslīkt. Negadījumi notiek, arī atsitoties pret ūdenstilpes gultni vai saduroties ar asiem priekšmetiem. Ģ. Salmiņš gan minēja, ka šādu gadījumu ir samērā maz, bet traumas ir tik smagas, ka ilgi paliek ārstu atmiņā. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) pārstāve Inga Vītola Dienai pastāstīja, ka nesen kāds 11 gadu vecs zēns lēcis ūdenī, atsities ar galvu pret ezera gultni un guvis galvas smadzeņu satricinājumu, kāds 13 gadu vecs zēns, lecot ūdenī no laipas, lauzis mugurkaula skriemeļus. Arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) regulāri saņem iedzīvotāju zvanus par gadījumiem, kad cilvēki lec Daugavā no tiltiem, Dienai norādīja VUGD pārstāve Viktorija Šembele, tomēr šogad zvani par lēkšanu no Salu tilta tuneļa nav saņemti.
Konkrētu risinājumu nav
Lai gan RPP veic regulāras pārbaudes pilsētā, par to, ka pārgalvji Salu tiltu izvēlējušies kā paaugstinājumu, no kura lēkt ūdenī, policija nebija informēta. Dienas sniegtā informācija tika nodota atbildīgajiem cilvēkiem, un, pēc RPP preses pārstāves Ineses Tīmanes teiktā, policija turpmāk karstajā laikā šai vietai pievērsīs uzmanību. Viņa arī norādīja, ka par novēroto vajag informēt policiju, bet no likumdošanas viedokļa var tikai lēcējiem aizrādīt un aicināt tā turpmāk nedarīt. Aizliegums peldēties ir vietās, kurās ir uzstādīta aizlieguma zīme, konkrētajā pludmalē pie Salu tilta tādas nav. No šodienas Lucavsalas otrā pusē pie nesen izveidotās oficiālās peldvietas glābēju postenī dežurēs RPP, taču policists savu posteni atstāt nedrīkstēs, lai salas otrā pusē kontrolētu lēcējus, teica I. Tīmane.
RD sabiedrisko attiecību nodaļas projektu koordinators Viktors Daugmalis, jautāts par domes iespējamo rīcību šādas bīstamības novēršanā, sākotnēji bija pārsteigts un sacīja, ka RD situāciju nevar risināt. «Ko, piemēram, varētu darīt? Es nezinu,» sacīja V. Daugmalis. Tomēr, sazinoties ar Dienu atkārtoti, viņš pastāstīja, ka pašvaldības tajās vietās, kur cilvēki lec no tiltiem, uzstādīs vai atjaunos aizlieguma zīmes un tas dos pašvaldības policijai tiesības kontrolēt, vai aizliegums netiek pārkāpts. Viņš gan nevarēja atbildēt, kad zīmes uzliks.
V. Šembele kā galveno risinājumu iesaka skaidrojošo darbu ģimenēs un skolās. Būtu jāveic arī regulāras patruļas un uz vietas jāskaidro par drošību uz ūdens un situācijas bīstamību. Jau tagad VUGD, reaģējot uz saņemtajiem zvaniem par lēcējiem no tilta, dodas uz notikuma vietu, lai vajadzības gadījumā sniegtu palīdzību vai, ja persona ir izkļuvusi no ūdens, skaidrotu situācijas bīstamību. G. Salmiņš gan neredz reālus iespējamos risinājumus, kā ar šo problēmu Latvijā cīnīties, jo ārstu brīdinājumus cilvēki neņemot vērā. Situāciju varētu labot, tikai uzliekot finansiālu atbildību par šādu rīcību.
Slīkst arī piemājas dīķī
Nelaimes gadījumi uz ūdens nenotiek tikai pārgalvīgas rīcības dēļ. Kā Dienu informēja I. Vītola, bērni visbiežāk slīkst un iet bojā piemājas dīķos, upēs vai pat grāvjos ar ūdeni. «Bērns atrodas it kā visdrošākajā vietā - savās mājās, bet, kad pieaugušie kaut uz neilgu laika sprīdi novērš uzmanību no bērna, jo ir aizņemti saimniecības darbos vai uz mirkli iegājuši mājā paņemt kādu lietu, traģēdija notiek dažās minūtēs,» stāstīja NMPD pārstāve. Visbiežāk slīkšanas gadījumi piemājas dīķos notiek tieši ar mazajiem bērniem no viena līdz sešu gadu vecumam.
Šogad NMPD mediķi snieguši palīdzību septiņos gadījumos, kad slīkuši bērni. Diemžēl trīs zēni noslīkuši. Vienu divgadīgu bērnu, kas slīcis piemājas dīķī, NMPD mediķiem ir izdevies veiksmīgi reanimēt un nogādāt slimnīcā. Vēl divus bērnus izdevies ātri izvilkt no ūdens, sacīja I. Vītola.