Viņi ar Anitu pēc pašu iniciatīvas ir nodibinājuši bērnu un jauniešu apvienību - biedrību _Rīts_, kopā ar biedrības jauniešiem iztīrījuši pagasta aizaugušo dīķi, kopuši apkārtni, piedalījušies talkās, sadarbībā ar vietējo pašvaldību Sauleskalnā atjaunojuši sporta laukumu, kā arī uzņēmušies palīdzēt atjaunot Bērzaunes pussagruvušo estrādi. To pēc Raimonda ierosinājuma Bērzaunes pagasta padome šogad atpirka no īpašnieka, kas šī objekta sakārtošanā un uzturēšanā nebija ieguldījis ne santīma, bet pagasts bija zaudējis vietu, kur rīkot kopīgus brīvdabas pasākumus.
Lieli plāni
Pamatīgs remonts notiek arī Bērzaunes pagasta Dambīšos, ko biedrība Rīts izvēlējusies par savu mājvietu un kur izveidots bērnu un jauniešu centrs. Sākotnēji biedrība veco baraku ceļa malā nomāja no pašvaldības, bet, tā kā tās sakārtošanā Aizstrauti jau bija ieguldījuši pietiekami lielus līdzekļus, pašvaldība ļāva Raimondam to iegūt īpašumā. Šovasar tika nolemts ēku pārbūvēt, lai jau drīzumā pagasta jaunieši te varētu dejot hiphopu, spēlēt galda spēles, kopīgi fanot par hokeju, rīkot diskotēkas vai vienkārši sanākt kopā. Lai šo ieceri īstenotu, jau vairāk nekā gadu pašu Aizstrautu saimniecībā iesaldēta visa attīstība, pusratā palikusi viesu nama pirts pārbūve un pārdota arī neliela daļa īpašuma.
Tie, kas Raimondu pazīst, stāsta, ka trakas idejas ir viņa stilā. Viņš ir cīnītājs, un sarunas gaitā to var just klausoties, kā jaunais sportists padomju gados izcīnījis ceļu līdz motosporta virsotnēm, par to, kā dzīvē meklējis savu vietu, kā bruģējis ceļu metālapstrādes un tūrisma biznesā un ka vēl šodien nerimst pierādīt, ka viņa sāktais darbs ar jauniešiem nav pašlabuma gūšana, bet gan patiess darbs sabiedrības labā. Viņš ir tiešs savos izteikumos, bieži saka, ko domā, un tas ne visiem iet pie sirds, taču nekādā ziņā nav ļauns. Varbūt nedaudz lielīgs, bet var to atļauties, jo pietiekami daudz paveicis un sasniedzis.
Neticīgie brīnās
«Mani mazāk satrauc tas, ka daru to par saviem līdzekļiem, jo esmu to pieņēmis kā savu misiju, bet gan birokrātiskie šķēršļi un neizpratne, ar ko esmu saskāries, īstenojot šīs ieceres. Atšķirībā no daudziem ierēdņiem un amatpersonām, kuras jauniešus uzskata par problēmu, jau iepriekš viņiem uzliekot mežoņu zīmogu, mēs uzskatām, ka viņi ir prioritāte. Ja mēs šodien neieguldīsim viņos, rīt varbūt nebūs vajadzīgas ne mūsu saimniecības, ne zeme, ne bizness, jo nebūs saimnieku, kas te darbojas. Mēs savus bērnus audzinām par nākamajiem saimniekiem un arī citiem gribam parādīt, ka dzīvot, saimniekot un attīstīties var arī laukos. Lai jaunieši nerautos projām, viņiem ir jārada vide, kurā viņi jūtas labi, ir novērtēti un kādam vajadzīgi,» saka Anita, kurai izdevies panākt, ka vietējā pašvaldība uz nelielu slodzes daļu par simbolisku samaksu algo speciālistu darbam ar jaunatni. Tas Anitai devis iespēju apgūt Bērnu un ģimenes lietu ministrijas īstenoto un finansēto jaunatnes lietu speciālista izglītības programmu.
«Skola ir skola, tur, protams, ir pašdarbības kolektīvi, sporta nodarbības, pulciņi, taču jauniešiem vajag vietu ārpus skolas, ārpus mājas, kur viņi var darīt to, kas viņus interesē. Mēs taču arī bijām jauni un labi saprotam, cik tas ir svarīgi,» stāsta Raimonds un atceras, ar kādu skepsi uz viņa centieniem raudzījušies vietējie. Kad Raimonds centram nopircis platekrāna televizoru un labu mūzikas atskaņošanas aparatūru un rīkojis pirmo diskotēku līdz trijiem rītā, neticīgie brīdinājuši, ka viņa lolotie jaunieši jau pirmajā reizē visu salauzīšot un izdemolēšot. Ne nu salauzuši, nekā. Paši brīvprātīgi piesakās palīgā visos darbos un uzmana centrā notiekošo. Bet, kad Lielajā talkā šopavasar kopā ar biedrības jauniešiem ierindā stājies puisis, kas pagastā tiek piesaukts par lielāko razbainieku, vietējiem bijuši lielie brīnumi - kā, arī viņš strādā! Jā, strādā, jo jaunieši sajutuši, ka pret viņiem izturas kā pret līdzīgiem, plecu pie pleca stājas darbos, nevis pamāca un komandē, arī attieksme ir pavisam cita.
Anita situāciju darbā ar jauniešiem raksturo operatora Jura Podnieka filmas nosaukuma vārdiem - vai viegli būt jaunam? Pretēji daudzu uzskatam, ka jā, viņa atzīst - nē, jo šodien jauniešiem varbūt pat vairāk nekā pieaugušajiem ir jācīnās par savu vietu dzīvē, ik mirkli jāpierāda, ka ar viņiem var rēķināties, viņiem var uzticēties, ka arī viņi uz kaut ko ir spējīgi.