Es domāju, ka tā līdz šim nav bijis. Es atnācu 2002. gadā, kad «zaļo zemnieku» savienība uzreiz iekļuva Saeimā, tad arī atnāca Jaunais laiks, daļas no tiem cilvēkiem vairs nav aktīvajā politikā, bet tas ir cits jautājums. Bet, jā, nav tā bijis, ka viss būtu grozījies ap vienu asi. Ir bijušas spilgtas personības - sākot ar pašu «zaļo zemnieku» Ūdri, beidzot ar Šķēli, Ulmani, galu galā, Repši un Godmani. Bet tā nav bijis, ka izšķiroši ir, ko viens cilvēks izdomās.
Bet tad loģisks ir nākamais jautājums. Kāpēc šāda situācija radusies?
Viena lieta ir tas, ko es domāju, cita - ko var rakstīt avīzē (smejas). Es domāju, ka problēma ir iekodēta pašā Vienotībā, jo tā izveidojās, it kā apvienojot ļoti dažādus uzstādījumus, dažādas ambīcijas. Savukārt Āboltiņas kundzei tas psiholoģiski ir ļoti smagi - viņa ir stāvējusi un kritusi par to, ka būs Vienotība, kas atbilst savam nosaukumam. Un tagad atzīt, ka visa tā pasaule, ko tu esi ap sevi būvējis, ar kuru esi sevi identificējis, sabrūk... Kā tā? Kā tā var būt, ka es vairs nevaru to visu savākt kopā?
Bet tas, ka relatīvi lielā - paturot prātā, kas ir liels Latvijas apstākļos - partijā ir dažādas interešu grupas, nav nekas unikāls Latvijai.
Mēs, protams, varam atgriezties pie parunām - «kur divi latvieši, tur trīs partijas» un tādā garā. Bet varbūt jārunā ir par to, ka ik cilvēkam viņa dzīvē ir jāiziet dažādi etapi. Man pašam arī tā ir bijis. Jo man arī ir prasīts, kāpēc es neeju par premjeru... Un tad es saku: nosauciet man kaut vienu partiju, kurai gadījumā, ja partijas priekšsēdētājs un premjers ir viens un tas pats cilvēks, tas nav slikti beidzies? Nav tādas. Latvijas ceļš, Saimnieks, Tautas partija - bija, un nav. Savukārt es esmu uzskatījis, ka mans pienākums ir rūpēties par partijas kā struktūras nākotni. No otras puses, citās partijās individuālās ambīcijas, iespējams, ir likušas un liek asāk strādāt ar elkoņiem.
Par pašu ZZS. Var saprast jūsu nogaidīšanas loģiku, bet ir arī tāda grūti aprakstāma lieta, ka var «pārsēdēt», ka ir intuīcija, ka partijas piesardzīgums var pašiem atspēlēties.
Man arī ir tādas bažas, Māri. Tu nevari to pauzi taisīt bezgala ilgi. Es esmu tā spārna - šobrīd - ZZS piekritējs, kuri uzskata, ka mums bija jāizvirza savs premjera amata kandidāts un jāiet uz priekšu. Bet es ar šo viedokli, kā saka, paliku mazākumā.
Lembergs vienā no preses konferencēm teica, ka, ja ZZS premjers būtu vājš, tā būtu «nāve» ZZS. Ir loģika, bet kas jums liek panākt, ka par premjeru kļūst vājš ZZS pārstāvis?
Redzat, mūsu iekšienē ir dažādi viedokļi. Vieni saka: sagaidām X brīdi, kad mēs esam lieli un spēcīgi...
Bet kas ir X brīdis?
Manuprāt, tas ir pašlaik. Bet ir arī ļoti spēcīgs pretarguments... Bija pilnīgi skaidrs, ka Vējonis mūsu kandidātu nenosauks. Un, to zinot... Tātad pieņemsim, ka Vienotība izvirza Solvitu Āboltiņu, zemnieki izvirza Dūklavu (zemkopības ministrs - M. Z.). Vējonis noraida abus.
Un?
Mēs esam, lietojot datorspēļu terminoloģiju, savu dzīvību sadedzinājuši.
Kādā nozīmē? Dūklavam, šķiet, ar nervu sistēmu problēmu nav, diez vai viņš bēdās sabruktu.
Nesabruktu, bet gan viņš, gan arī Kučinskis (Saeimas deputāts - M. Z.) neslēpa, ka viņi negrib būt sistas kārtis, jampampiņi. Tātad iestājas katra individuālā cilvēka faktors. Un tu nevari viņiem neko uzspiest. Mana pārliecība bija, ka mums izdotos savākt nepieciešamo balsu skaitu, bet tas bija mans viedoklis - konkrētajiem diviem kungiem tas bija citāds.
Skaidrs. Es tikai gribu teikt, ka, lai cik ērta ir maliņā stāvēšana - zilumi Vienotībai, jūs tie labie -, tas nevar turpināties bezgalīgi.
Es jums piekrītu. Es neesmu atmetis cerību situāciju mainīt, lai gan nemāku teikt, kurā brīdī tas varētu notikt. Vēl jau nav skaidrs, kas notiks ar Vienotības virzīto kandidātu. Piemēram, ja viņi virza Reiru - ir ļoti spēcīgi pretargumenti. Viņš ir finanšu ministrs, dažādas organizācijas viņu ļoti asi kritizē, es neesmu pārliecināts, ka viņš būtu jāatbalsta. Kozlovskis (iekšlietu ministrs - M. Z.). Kas tas par premjera amata kandidātu, kas vakar saka «nē», bet šodien piekrīt, ka viņu virza? Godīgi sakot, nebūtu liela māksla atrast argumentus šādu kandidātu noraidīšanai. Vai paskatieties jaunākos politiķu individuālos reitingus - mēs esam labāk novērtēti. Līdz ar to jautājums ir mums pašiem - cik liela ambīcija ir katram no mūsu iespējamiem kandidātiem vēlme uzņemties un darīt? Jo, starp citu, mums ir arī tādi, kuri gatavi būt kandidāti un nebaidās riskēt... Īsi sakot, nekas vēl nav beidzies. Tomēr vienā gan mūsu biedri ir vienās domās - ka svarīgi ir uzvarēt karā, nevis atsevišķā kaujā.
Nu, nu. Tikai ņemiet vērā, ka cilvēki tik smalki - vismaz man tā liekas - partiju darbības koalīcijā nenošķir. Ja Vienotība pieņems ZZS vēlētājam netīkamu lēmumu, piemēram, patvēruma meklētāju jautājumā, tad pilsonis Brigmanis var klaigāt, cik grib, ka viņš tā kā neatbalsta šādu lēmumu utt. «Valdība» esat arī jūs.
Mēs ļoti rūpīgi cenšamies saprast mūsu vēlētāja pašidentifikāciju. Mēs pat tēmu «ņemt vai neņemt varu» «uzlikām» aptaujā. Un, saprotiet, mūsu vēlētāju vidē viedokļi ir tikpat dažādi kā pašā partijā. Vieni saka: sagaidīsim valsts simtgadi ar Kārļa Ulmaņa partiju valsts priekšgalā, Dūklavs un neviens cits. Citi ir piesardzīgāki. Jebkurā gadījumā mēs saprotam, ka Vienotības vēlētāju mēs tāpat neiegūsim.
Jautājums, ko jūs saprotat ar Vienotības vēlētāju?
Pamatā tie ir ļaudis, kuri, strupi izsakoties, gribētu redzēt Lembergu tur ... kur nu viņi to grib redzēt. Tie ir arī cilvēki ar liberāliem uzskatiem, kas mums nekad nav bijuši raksturīgi. Redzat, Vienotībai reitings brūk, mums ir 16%. Mēs skatāmies, no kurienes mums kaut kas nāk klāt. Nenāk klāt no Vienotības! Tas pienesums drīzāk ir no tās vēlētāju daļas, kas iepriekš svārstījušies, nespējuši izlemt. Varbūt vienīgi mēs varam runāt par tiem, kuri agrāk Vienotībā vēlējušies redzēt pirmkārt spēcīgu, vadošu spēku un nu ir vīlušies.
Cita tēma. Kāpēc jūs kopīgiem spēkiem apceļat Vējoni? Ikvienam ir skaidrs, ka nekādu baigo iniciatīvu viņš izrādīt tāpat nevar, jo gala vārds ir partijām, bet jūs - gan ZZS, gan Vienotība - publiskajā telpā apgalvojat, ka viss esot atkarīgs no prezidenta.
Es negribētu dažas lietas publiski iztirzāt.
Vējonis taču vienā brīdī skaidri pateica, ka arī citas partijas - tātad arī ZZS - var piedāvāt savus premjera amata kandidātus. Ko tad jūs iebuksējāt?
Viņš teica, ka var «piedāvāt». Niansi jūtat?
Tātad var teikt, ka prezidents arī nodarbojas ar PR.
Jā. Es pats arī, godīgi sakot, drusku paliku muļķa lomā, jo es uzturēju šo domu, ka mums jāvirza savs premjera amata kandidāts.
Labi. Jaunas valdības veidošanas procesā nereti gadās, ka kauliņi saliekas tā, ka kādam no partijas ministriem jaunajā kombinācijā vieta neatrodas. Kā ir ar jūsējiem? Ir dzirdēts, ka jūsu uzlēcošajai zvaigznei, ekonomikas ministrei, visas šīs izmaiņas var nelāgi beigties...
Nē. Nē. Mans redzējums ir: Dūklavs - premjers, Reizniece-Ozola - finanšu ministre. Un Kučinskis Saeimas Budžeta komisijas vadītājs. Loģiska ķēdīte. Manā un arī daudzu citu izpratnē ideāls variants. Tālākā perspektīvā es Reiznieci-Ozolu redzu kā premjeri.
Kad viņai bērni paaugsies. Tas bez ironijas.
Jā, jo tas ir ļoti nopietns faktors.
Tad ko jūs, paši zaļzemnieki, savu tik perspektīvo pārstāvi - ministri Saeimā iznesāt cauri viņas virzītajā gāzes tirgus liberalizācijas jautājumā?
Nemāku pateikt. Prasiet Līdakam (Saeimas deputāts - M. Z.), kuru diez vai var uzskatīt par baigo Latvijas gāzes vai Kalvīša fanu.
Vai tas, ka Dūklavam ir problēmas ar svešvalodām, jūs nemulsina?
Es nezinu, ko valodas zināšanu līmenis nozīmē t. s. kuluāru sarunās, bet es spriežu pēc paša pieredzes. Man ir tāds pidžin ingliš...
Ā, jūs zināt «okei»...
Jā, okei (smejas). Un, kad pie manis nāk vēstnieki, es apzināti pieaicinu tulku, jo tad gan tu pats vari precīzāk savu viedokli izteikt, gan tev ir laiks padomāt, ko atbildēt. Savukārt tas, ko kuluāros vajag aprunāties, es aprunājos. Līdzīgi, domāju, ir mūsu kandidātu gadījumā. Jebkurā gadījumā, kad Latvija bija prezidējošā valsts, tas lauksaimniecības lietu komisārs tā arī pateica, ka Dūklava prezentācija esot bijusi viena no labākajām. Es te lielas problēmas neredzu.