Savulaik Beigbeders kļuva slavens ar humoristisko dekadentās reklāmistu vides atmaskojumu romānā 14,99 eiro. Par to viņš tika atlaists no darba reklāmas birojā. Pēdējā grāmata, kā vēsta nosaukums, ir ieskats franču sabiedrībā. Par to viņš saņēma vienu no divām augstākajām dzimtenes literārajām balvām - Prix Renaudot. Grāmatai piemīt «franču gars» tai izpratnē, ka tās centrā ir neirotiska autsaidera (Beigbedera) monologs ar eksistenciālu sarkasmu un sabiedrības kritiku. Šī kritika gan ir saudzīga, moralizējoša un izklaidējoša, attiecīgi var saprast, ka viņš saņēma balvu, nevis mietpilsoņu pēlumu. Kā literatūra, romāns, manuprāt, nekvalificējas īpaši augstu, taču tas rosina uz vispārcilvēciskām domām.
«Kas teiks man, kas es esmu?» Beigbeders karaļa Līra jautājumu adresē sev. Un atbild ar cita kultūras fakta citātu, filmas nosaukumu, - Mans vārds ir Neviens. Respektīvi, apvieno sevī individuālismu ar nihilismu, atklājot sevi kā caurmēra mūsdienu intelektuāli ar pamatīgu ego un tai pašā laikā destruktīvām šaubām. Uzstādījums it kā visai novalkāts, taču interesants Beigbedera grāmatā ir mēģinājums atainot, kā šāds traumēts mūsdienu cilvēks ir radies, mainoties sabiedriskajām un ekonomiskajām iekārtām un intelektuālajām paradigmām un mītiem saduroties ar realitāti.
Nokļuvis arestā starp četrām apspļaudītām un grafiti noķēpātām sienām un delīriskiem sīknoziedzniekiem («īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju»), Beigbeders mēģina norobežoties nodarbinot prātu. Viņš atskārst, ka neatceras neko līdz 15 gadu vecumam, un saslēdz šo faktu ar savu nacionālo piederību: «Francija ir amnēziska zeme, mana zudusī atmiņa ir neapstrīdams pierādījums tam, ka esmu francūzis.»
Arī savu radošo darbību analizējot, Beigbeders atzīst: «Vienmēr esmu rakstījis tikai par cilvēkiem bez pagātnes: manu grāmatu varoņi ir tūlītības laikmeta produkti; [..] kā caurspīdīgi tēli tie klīst pa pasauli, kurā jūtām ir tikpat īss mūžs kā taureņiem un kurā aizmiršanās pasargā no sāpēm.» Viņaprāt, mūsdienu sabiedrība šādu amnēziju visnotaļ veicina: no ikdienas lietojuma pazūd pat tāds gramatisks laiks kā saliktā nākotne. Taču, pat ja savu pagātni var aizmirst, tas nenozīmē, ka no tās var atgūties. «Es biju iesprostots melos. Kad sapratu, ka amnēzijas iemesls gluži vienkārši ir noklusētais, viss piedzīvotais izgaismojās uz kameras sienām,» raksta Beigbeders.
Gluži kā Marselam Prustam, uz kuru Beigbeders atsaucas, viņa atmiņas atdzīvina garša - sāļa paģiru garša, «it kā Senicā būtu sarijies jūras ūdeni». Senicas pludmale atrodas Getarī, kur Beigbeders pavadīja bērnības vasaras. Viņš ir dzimis slēgtā pasaulē, labi pārtikušā, komfortablā geto. «Ir grūti atgūties no nelaimīgas bērnības, bet, iespējams, ka no pasargātas bērnības atgūties vispār nav iespējams,» Beigbeders spriež. Varētu teikt, ka šī frāze un romāns kopumā ir sava veida metafora par to, kas noticis ar Rietumu, arī mūsu, sabiedrību.
Franču romāna pievilcība slēpjas ne spēcīgā literārā pārdzīvojumā, cik atsevišķos skaisti apcerīgos aprakstos, novērojumos un domugraudos, kam ir universāla rezonanse. Piemēram: «Lielākā atšķirība starp maniem vecākiem un mani ir tā, ka viņu jaunībā brīvība tikai palielinājās, bet manējā - gadu no gada gāja mazumā.» Bet kā mūsdienu latvieti mani īpaši uzrunāja šāda frāze: «Jocīgi, ka par cilvēku, kurš iet prom, saka: «Viņš glābjas bēgot.» Vai tad nevar glābties, paliekot uz vietas?».