Līdz šim mums drošības jomā nav bijis aktīva divpusēja dialoga, kas nav pareizi. NATO dalībvalstu starpā mūsu un Turcijas intereses ir līdzīgas, un piecos jautājumos tās vizītes laikā arī pārrunājām.
Pēc Lisabonas samita NATO nepieciešams samazināt štābu skaitu. Viens no samazinājuma elementiem būs gaisa spēku komponente, un šāds štābs ir Turcijā, Izmirā. Savukārt mūsu interese ir paturēt gaisa patrulēšanas misiju Baltijā - vienalga, kura štāba pakļautībā.
Vai mūsu nepieciešamība varētu būt arguments turku vēlmei paturēt Izmiras štābu?
Tur ir kopsaucēji, un to apzināšanai ir nepieciešama saruna.
Nākamais kopējais jautājums ir konvencionālo ieroču līgums Eiropā (CFE), kur Turcija ir dalībniece, bet mēs ne. 2007. gadā Krievija no CFE izstājās, un pašlaik notiek intensīvas sarunas, kā šo situāciju saglābt un bruņojuma līgumu Eiropā tomēr paturēt. Valda uzskats, ka Latvijai vajadzētu būt CFE dalībvalstij, un ir svarīgi, ar kādiem nosacījumiem mēs šajā līgumā varētu iekļauties. Turcija nav gluži tai pašā flangā, kur mēs, bet mums ir kopējs kaimiņš, kas nozīmē arī paralēles un interešu kopību.
Attiecībās ar Krieviju?
Jā. Šis adaptētais CFE līgums, kas Krievijas aiziešanas dēļ tā arī nav stājies spēkā, paredz zināmus bruņojuma limitus pie Krievijas rietumu robežas, īpaši tās ziemeļu un dienvidu flangā. Savukārt Krievija ir ar mieru vispārīgiem ierobežojumiem, bet negrib tādus flangos vai noteiktos reģionos. Tā kā neesam CFE dalībnieki, mums tur nav ko teikt, bet turkiem ir gan teikšana, gan viedoklis - bažas par Kaukāza reģionu, un mūsu domas tur sakrīt.
Vai tur piederas arī mūs interesējošā pretraķešu aizsardzība?
CFE ir par konvencionālo bruņojumu, bet pretraķešu aizsardzība ir nākamais interešu krustpunkts. Arī tajā svarīgi ir Lisabonā pieņemtie lēmumi, pretraķešu aizsardzības sistēmu attiecinot uz visu teritoriju.
Proti, aizsargātas tiek ne tikai kaujas vienības, bet arī visi civilisti.
Jā. Mums tas ir sevišķi nozīmīgi, jo, atstājot to tikai tehnoloģiskā līmenī, vienmēr paliks riski, ka kaut kādas daļiņas var palikt ārpus sistēmas, sevišķi perifērijā.
Un gan Latvija, gan Turcija atrodas šādos «drošības stūros».
Risks pastāv mums abiem, un kopā mēs šo problēmu varam risināt.
Ceturtā būtiskā interešu kopība ir Afganistāna. Mūsu karavīri ir Farjābas provincē, un turku rekonstrukcijas vienības ir mums kaimiņos. Turcijas iesaiste tur vēsturiski ir dziļāka un kvalitatīvi atšķirīga. Tomēr mums noderīgi ir mācīties no viņu pieredzes civilās rekonstrukcijas jomā, kas kļūst aizvien nozīmīgāka. Ir pārsteidzoši, kā turki spējuši to visu darīt bez sevišķas militārās aizsardzības civilajam personālam.
Sava loma tur varētu būt reliģijai.
Noteikti. Tāpat ilgstošajai vēsturiskajai iesaistei. Katrā ziņā viņi paši saka, ka tas veiksmīgi darbojas, un mums vajag to izzināt. Nesaku, ka varēsim to 1:1 atkārtot, bet arī Latvijā jādomā, kā Afganistānas militāro iesaisti nomainīt pret civilo.
Piektais lielais jautājums ir par NATO un ES attiecībām. Latvija ir starp tām valstīm, kas uzskata, ka šīs attiecības nav pieņemamā līmenī. Nereti spējai sadarboties ir tīri birokrātiski šķēršļi. Nozīmīga būtu Turcijas dalība Eiropas Aizsardzības aģentūrā uz līdzīga līguma pamata, kā Norvēģijai, un Latvija šādu variantu atbalsta.
Vai kādas korekcijas reģionālajā drošībā un Turcijas lomā ir ieviesis Gazai domātās turku humānās flotiles konflikts ar Izraēlu pirms pusgada?
Līdz ar noturīgo ekonomisko izaugsmi augs arī Turcijas loma reģionā. Turcijas ārpolitikas uzsvars pēdējā laikā ir uz pierobežas valstīm - Irānu, Irāku, Sīriju. Tāpēc šis konflikts nav atskaites punkts izmaiņām reģionā - tās ir dziļākas. Pats konflikts drīzāk ir sekas Turcijas pieaugošajai lomai un gatavībai daudz patstāvīgāk noteikt reģionālo politiku nekā pirms tam. Ja paskatāmies starptautisko darba kārtību Tuvajos Austrumos - Izraēlas un Palestīnas konfliktu, Irānas kodolprogrammu utt. -, tad Turcijas loma tajā tikai pieaugs.
Spriežot pēc retorikas ar islāmiskajiem kaimiņiem un pērnajiem manevriem ar Ķīnu, vai Turcija mēģina koriģēt savu vietu arī NATO?
Nedomāju gan. Viens no pieaugošās reģionālās lomas aspektiem gan ir drošāka pašu ārpolitikas īstenošana, kas šur un tur var nesakrist ar ASV vai citu NATO dalībvalstu politiku. Turcija līdz šim cieši sekoja ASV ārpolitikas redzējumam. Tagad parādās nianses. Turcija gan uzmanīgi ievēro, kas attiecībās ar ASV un NATO ir fundamentāls un kas - sekundārs.
Līdz pat Ķīnas iznīcinātāju līdzdalībai manevros?
Jā. To nosaka biznesa intereses. Turcija ir kļuvusi par lielāko būvniecības eksportētāju, un Ķīna tai ir svarīga. Otrs ir Turcijas augošā aizsardzības industrija, kas meklē izeju ārpus katastrofālā Eiropas bruņojuma industrijas tirgus, kas samazinās un ir ar augstu konkurenci. Protams, bruņojuma ražotāji skatās uz Ķīnu un Indiju. Tie ir darījumi ar savu cenu, un tas ir jāsaprot.
Vai Turcijas lielāka vēršanās uz austrumiem varētu nozīmēt drošības līdzsvara maiņu Eiropā? Piemēram, ar Krievijas lomas pieaugšanu.
Nedomāju, ka tie ir savstarpēji izslēdzoši «vai nu - vai» faktori. Šīm valstīm ir atšķirīga dinamika, un dažāda būs arī to loma Eiropā. Turcija ir ļoti nozīmīga Eiropas drošības nākotnei, un tā aizvien ir arī uzticams partneris Tuvajos Austrumos. Arī ar visu aizvien patstāvīgāko politiku. Ierasti domājošajiem šķiet - kā gan tā? -, bet, valstij kļūstot ietekmīgākai, tā mēdz notikt. Tāpēc vēl jo vairāk ir būtiski uzturēt Turcijas ES integrācijas tempu. Jo arī Turcijas sabiedrībā notiek dažādi procesi, un ir svarīgi ievērot tās vēlmi pārņemt lielāko daļu ES nesto vērtību, kas dod tai iespēju funkcionēt mums saprotamā un atpazīstamā veidā.
Cik lielā mērā Turcijas jaunākās ārpolitiskās vēsmas saistāmas ar ES vilcināšanos lielākai atvērtībai?
Bīstama ir iespēja, ka turkiem varētu rasties bezcerības sajūta: mūžīgi tikai atrasties pie Eiropas durvīm. Tas nenozīmē, ka Turcija būtu jau gatava dalībai ES - ir vēl virkne sakārtojamu jautājumu. Tomēr principā Turcija, kas sabiedrības vērtību ziņā ir vairāk atvērta Rietumiem, nevis pretējā virzienā, ir spēlētājs mūsu pusē, un tas ir būtiski.