Ekonomiskās problēmas Eiropā un atsevišķu ietekmīgu ES dalībvalstu pretestība Turcijas uzņemšanai ir vairojusi arī Turcijas valdības un iedzīvotāju skepsi pret valsts integrāciju savienībā. Tomēr vietējie analītiķi ir pārliecināti, ka Ankarai jāturpina grūtais ceļš, jo tikai piederība ES tai ļaušot sasniegt mērķi - kļūt par ietekmīgu varu Tuvo Austrumu reģionā.
Kritizē un slavē
ES un Turcijas attiecības pašlaik ir sasniegušas zemāko punktu, jo Brisele bija sašutusi par to, ka Turcijas valdība šovasar ar spēku apspieda pret sevi vērstus miermīlīgus protestus. Tādēļ, visticamāk, EK progresa ziņojumā paudīs bažas par cilvēktiesību stāvokli Turcijā un valsts konservatīvā premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana valdības centieniem iegrožot vārda brīvību.
Tajā pašā laikā ES ir slavējusi Ankaras nesen pieņemto Demokratizācijas paketi, kas paredz veikt virkni reformu, tajā skaitā mīkstināt stingro aizliegumu sievietēm publiskās vietās valkāt tradicionālās musulmaņu galvassegas, piešķirt plašākas tiesības minoritātēm un samazināt procentu barjeru partiju iekļūšanai parlamentā.
Kā pluspunkti Turcijai varētu būt Ankaras mēģinājumi saglābt miera sarunas ar kurdu nemierniekiem un lielās cerības tuvākajā laikā atjaunot Kipras miera sarunas.
Kipras jautājums ir viens no lielākajiem šķēršļiem Turcijas virzībā uz ES. Ankara atzīst tikai turku pārvaldītos Kipras ziemeļus, bet neatzīst grieķu pārvaldītos Kipras dienvidus, kas reāli vada valsti un ir uzņemti ES. Turcija 2006. gadā slēdza savas ostas Kipras kuģiem, izraisot pretdarbību no Briseles, kas bloķēja astoņas iestāšanās sarunu sadaļas.
Spēcīga pretestība
Turcija integrāciju ES sāka 1963. gada septembrī, parakstot asociācijas līgumu ar ES priekšteci Eiropas Kopienu. 1999. gadā ES piešķīra Turcijai kandidātvalsts statusu, bet 2005. gadā sākās iestāšanās sarunas.
Tomēr līdz šim Turcijas iestāšanās process ir bijis gauss. No 35 sarunu sadaļām slēgta viena (par zinātni un pētniecību), atvērtas ir 12, bet 18 sadaļas ir iesaldētas. Kopš 2010. gada nav atvērta neviena jauna sadaļa.
Sarunu virzību neveicina arī vairāku ES dalībvalstu, piemēram, Vācijas un Francijas, skeptiskā attieksme pret Turcijas uzņemšanu. Šo valstu politiķi netic, ka musulmaņu valsts spēs ieviest rietumvalstīs vispāratzītās vērtības un dzīvot saskaņā ar tām. Pastāv arī bailes, ka pēc Turcijas uzņemšanas citas ES dalībvalstis pārplūdinās turku imigranti.
ES ietekmīgo locekļu neslēptā opozīcija un iestāšanās sarunu paralīze daudziem turkiem liek uzdot jautājumu, vai viņiem vispār ir nepieciešams iekļauties Eiropas saimē.
Vācijas Māršala fonda nesen veiktā aptaujā noskaidrojās, ka pašlaik tikai 44% Turcijas iedzīvotāju atbalsta valsts dalību ES. Salīdzinājumam, 2004. gadā šīs pašas domnīcas rīkotā aptaujā 73% respondentu atbildēja, ka vēlas, lai Turciju uzņemtu ES.
Arī turku politiķi šķiet noguruši no garā iestāšanās procesa. «Domāju, ka ne Turcija, ne ES nevēlas teikt, ka mēs neturpināsim iestāšanās procesu, bet kādudien būs jāizlemj, ko ar to darīt, jo [pašlaik] tas neved nekur,» Turcijas vēstnieku ES Selimu Jenelu citē Reuters.
Turcijas ES lietu ministrs Egemens Bagišs pagājušajā mēnesī paziņoja, ka viņa valsts visdrīzāk nekad nebūs ES dalībvalsts.
Taču turku politologi un ekonomisti uzskata, ka pilnīga integrācija ES sekmēs valsts ekonomisko izaugsmi, demokrātiju un globālo ietekmi. «Turcijas iespēja ietekmēt procesus Tuvajos Austrumos ir cieši saistīta ar tās iespējamo piederību ES. Bez tās Turcija ir vājāks spēlētājs reģionā,» domā Jeila universitātes Starptautiskās drošības pētījumu centra līdzstrādnieks Barins Kajaoglu.