Grūti nepiekrist premjeram Kučinskim, kurš 8. marta preses konferencē pauda: «Ir divi varianti - ņem bēgļus vai maksā.» Vai izsakoties noapaļotāk: vai nu Latvija apņemas uzņemt vēl patvēruma meklētājus, papildus jau apstiprinātajam skaitam, vai arī mums būs jāmeklē budžetā nauda, lai piedalītos Turcijas finanšu prasību apmierināšanā. Kā dažkārt saka, izlikties par beigtu zivi nevarēsim.
Līdz ar to svarīgākais ir, cik plašas būs konsultācijas, kādas valdība veiks, lai izvēlētos vienu no šiem variantiem. Premjera lietotais vārdu savienojums «savs loks» to neatklāj, tomēr ieteicams būtu, lai «loks» nebūtu tikai valdošā koalīcija. Maksimāli plaša diskusija zināmā mērā ir pašas koalīcijas interesēs, ja patur prātā, ka neviens no variantiem nav nesāpīgs un abiem būs gana daudz pretinieku. Skaidrs, ka referendumu nerīkos, tomēr balstīt lēmumu kvalitatīvos socioloģiskos nomērījumos gan derētu.
Jāpiezīmē, ka abi varianti izraisa jautājumus. Piemēram, ja Latvija nolemj atbalstīt versiju, ka Eiropa piešķir papildu naudu Turcijai, nav skaidrs, vai Turcija ne tikai uzņemas noteiktas saistības attiecībā uz bēgļiem, bet arī pārtrauc tiešu vai netiešu dalību militārajā konfliktā Sīrijā. Ja šādu saistību nav, veidojas diezgan dīvaina situācija: Turcija līdzdarbojas bēgļu plūsmu radīšanā, savukārt Eiropa maksā Turcijai par šīs rīcības sekām. Iespējams, Turcija neuzskata par iespējamu neiejaukties Sīrijā notiekošajā, neba mums gudri mācīt, bet tad par šo jautājumu ir jābūt skaidrībai.
Savukārt, ja izvēle būs par labu papildu imigrantu uzņemšanai, tad rodas praktiskas dabas jautājumi, nesaistīti ar strīdu par uzņemamo skaitu vai pašu uzņemšanas faktu. Proti, var piekrist tiem, kuri atgādina, ka bēgļi Latvijai nav nekāds jaunums, ka Mucenieki, tā teikt, nav vakar radušies un esam tikuši galā. Tajā pašā laikā situācija mainās, un jābūt skaidrībai, vai mūsu atbildīgie dienesti ir gatavi, un, ja ir gatavi psiholoģiski, vai tiem ir nepieciešamais juridiskais regulējums, lai risinātu tādas parādības, ar kādām saskaras kolēģi citās dalībvalstīs. Piemēram, vardarbīgi konflikti pašu bēgļu vidū. Rupji sakot, ir zināma atšķirība: nodrošināt kārtību tādās grupās, ar kādām mūsu speciālisti jau strādā gadiem, vai krietni agresīvākās (dažādu iemeslu dēļ). Epizodes citās dalībvalstīs vedina domāt, ka uzņemošās valstis līdz šim vairāk domājušas par to, kā šos cilvēkus izvietot, nodrošināt, bet ne par to, ka var nākties lietot spēku kautiņu izšķiršanā vai uzbrukumu atvairīšanā.
Vēlreiz: iespējami ir abi varianti (papildu nauda, papildu uzņemamie), bet a) izvēle izdarāma, konsultējoties arī ārpus koalīcijas, b) ikvienam no variantiem ir blaknes.