Nu esam «ieberzušies» ne pa jokam. Ļoti daudziem gan darba, gan privāto automašīnu litrāža un masa noteikti ir lielāka par ikdienā nepieciešamo, ar ko esam nonākuši neapskaužamā situācijā. Pat slazdā. Jo, kad autodīleri mūsu vajadzībām pasūtīja smalkos braucamos, neviens jau nebrīdināja. Nē, tā sauktie signāli bija tieši pretēji: gāzi grīdā! Šai gadījumā pilnīgi burtiski, un - jo lielāks uzrāviens, jo labāk. Kad notiekošā ārprātīgums sevišķi Vecrīgā, Smilšu ielā kļuva pārlieku uzskatāms, sāka domāt par dienesta auto pieļaujamajiem cenu griestiem, bet ne par ko vairāk. Un nu daudziem ir auto, kas ņemts vienos apstākļos, bet jābrauc ar to ir jau pilnīgi citos. Turklāt absolūti lielākajā vairumā gadījumu nav jau kur likties. Jo jaunu saprātīgāku braucamo, par ko būtu jāmaksā mazāk, daudzi nenopirks - vēl par veco un pēkšņi ekspluatācijā tik dārgo ir jāmaksā līzings. Turklāt ienākumi, pie kādiem auto bija ņemts, ļoti daudziem ne tuvu vairs nav tādi paši - gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Tas ir apmēram tā, it kā valsts politika būtu veicinājusi masveida hokeja inventāra iegādi, un, kad nu visi, kārtīgi ekipēti, ir ieslidojuši laukumā, atskan paziņojums, ka patiesībā notiks tāllēkšana.
Ir jau jākliedz un jāsauc šāda situācija par politisku tuvredzību, mugurkaula un vīzijas trūkumu, par neprofesionalitāti, bezatbildību, iedzīvotāju nerrošanu un ko tik vēl ne, tikai praktiski automašīnas nodevas un dienesta auto privātās lietošanas nodokļa sakarā tas diez vai ko mainīs. Pēc būtības jau tie ir labi un pareizi. Nepareiza ir politika, kas novedusi pie pašreizējās situācijas, kad pēkšņi jau tā apgrūtinātajiem tiek uzkrauta dubulta nasta - abi nodokļu jauninājumi. Labākais, ko varam darīt, ir turēt arī šo nodarījumu prātā, kad nākamruden iesim pie vēlēšanu urnām. Izvērtējiet gan rūpīgi tos, kuri mēģinās jums iestāstīt, cik gudri, apdomīgi un aprēķināmi politiķi viņi ir.
Bet šābrīža lielais jautājums vēl aizvien ir: kā paredzamie nodokļi tiks iekasēti? 38 papildu miljoni budžetā ir laba lieta, bet vai tikai tā neizvērtīsies kārtējā nesasniedzamajā mirāžā, kas vienīgi novārdzina to, kurš pēc tās bezcerīgi dzenas? Jo tā ir mirāža, šķietamība - tur reāli, lietiski nekā tāda nav. Ar auto nodevu formāli ir vienkārši: cilvēks aizbrauc savu autiņu uz tehnisko apskati un pie reizes samaksā arī to. Faktiski divreiz lielāku nekā pērn, bet ko tur darīt. Ja aizbrauc. Un šeit formālā vienkāršība beidzas. Jau pašlaik krietni ir krities samērs starp valstī reģistrētajiem automobiļiem un tiem, kas izgājuši gadskārtējo tehnisko apskati. Jādomā, ka līdz ar ikgadējās nodevas maksas teju dubultošanos vēl vairāk šoferīšu izšķirsies savu braucamo atstāt šķūnītī vai arī vienkārši nemaksāt par neko un braukāt savās pagasta mēroga darīšanās tāpat, cerot netrāpīties acīs policijai. Jau tagad dažā lauku apvidū varot redzēt visai impozantus braucamos, kas oficiāli nevienam noteikti nav tikuši atrādīti gadiem ilgi.
Runājot par privāto braucienu nošķiršanu no lietišķajiem, valsts sektoram būtu jāsāk ar sevi. Atklāti sakot, mani izbrīnīja, ka, sākot runāt par šo nodokli, tas tā kā vairāk tika attiecināts uz privātuzņēmējiem. Tā nu būtu pilnīga bezkaunība. Turklāt valsts automašīnu lietojumu uzmanīt pēc būtības vajadzētu būt vieglāk, jo uzņēmējam ir jāgrozās un jāņemas, kā nu māk, nereti oficiālās brīvdienas ieskaitot, bet noteikta resora attiecīgajam ierēdnim ar darba laiku no astoņiem līdz pieciem būtu jābūt ļoti paredzamiem pienākumiem un kustības maršrutiem. Un būtu tikai normāli, ja valsts un pašvaldību iestādēm auto dienasgrāmatu uzliktu par obligātu pienākumu.
Saistībā ar privātajiem uzņēmumiem man savukārt tā īsti nav skaidrs, kā VID domā administrēt šo nodokli par dienesta automašīnas privātu lietošanu? Jo arī līdz šim taču nevarēja, piemēram, uz darba rēķina norakstīt bezgalīgi lielu degvielas patēriņu - visiem čekiņiem bija un ir jābūt ticami pamatotiem. Kas gan ierēdņus vedina domāt, ka pēkšņi iniciatīvas un izdomas bagātajam privātajam sektoram atjautības aptrūksies? Savukārt tie, kuriem tiešām rūp viņu autoparka izlietojums un darbinieku godprātība, jau sen ir aprīkojuši savus braucamos ar GPS.
Varbūt vērts norādīt, ka visā šai ļembastā nav aplūkots pretējais gadījums - kā rīkoties, ja darbinieks darba vajadzībām lieto privāto mašīnu? Piemēram, Vācijā gada beigās no nodokļu inspekcijas var prasīt atskaitāmās izmaksas no neapliekamajiem izdevumiem, ko aprēķina pēc kilometriem no mājas līdz darbavietai.