Ievērojot dominējošo noslieci uz melnbaltu skatījumu, arī vērtējot kārtējos purkšķus un sprakšķus, kas atskan no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) puses, ļaudīm, pieļauju, ir skaidrs, ka vainīgs ir vai nu biroja vadītājs, vai viņa oponenti. Kāds ir labais, un kāds - sliktais.
Savukārt, ja paveras uz t. s. neatkarīgajām institūcijām starptautiskā kontekstā, tad jāsecina, ka nedienas ar tām ir arī citās valstīs. Tomēr, aizsteidzoties priekšā piemēru izklāstam, jāatzīst, ka KNAB šajā ziņā diemžēl ir unikāls. Vai vismaz es nezinu analoģijas.
Tātad politiķi, vārdos deklarējot, ka respektē neatkarīgo institūciju autonomiju, ļoti bieži izdara uz tām spiedienu vai vispār brutāli paralizē. Centrālās bankas - piemēru netrūkst. Sākot no Argentīnas un Nigērijas, beidzot ar Indiju. Vēlēšanas uzraugošās struktūras - tas pats. Sākot ar Venecuēlu, beidzot ar Kambodžu. Esam tikuši līdz struktūrām (dažādi sauktām, dažādi būvētām), kas nodarbojas ar korupcijas apkarošanu.
Pirmā situācija: cīņa ar korupciju nepārprotami tiek izmantota iekšpolitisku rēķinu kārtošanā. Viens no krāšņākajiem gadījumiem ir Ķīna (te runa par ietekmes grupām vienas, komunistu, partijas ietvaros), arī Krievija. Nākamā situācija: politiķi cenšas iejaukties struktūru darbā - sākot ar nomelnošanas kampaņām, beidzot ar struktūru paralizēšanu, tās «reformējot». Spilgtākie piemēri pēdējo gadu laikā - Dienvidāfrika un Indonēzija. Trešā situācija: korupcijas apkarotāji (tie var būt izmeklēšanas tiesneši vai vēl citas amatpersonas, konkrētās valsts specifika) paši sev kaitē, tik dedzīgi veicot savu darbu, ka rodas jautājums, vai ir ievērots tiesiskais regulējums. Pēdējā gada ietvaros bijuši gadījumi, piemēram, Brazīlijā. Visbeidzot ir situācija, kurā struktūras izveidotas, kā saka, ķeksīša dēļ, un veģetē, jo nekad nav domājušas strādāt nopietni. Te piemēru daudz. Bet tiešām nenāk prātā gadījums, kad struktūra sevi grauj pati.
Precīzāk sakot, ir gadījumi, kad vēsturiski izveidojušās vairākas vienā vai līdzīgās jomās strādājošas struktūras, kas apkaro cita citu, attiecīgi kļūst vājākas, tomēr Latvijas gadījumā runa ir par vienu struktūru, kurai nav jāsacenšas ar alternatīvu korupcijas apkarošanas iestādi. Iespējams, ka KNAB «unikalitāte» izriet no konfliktā iesaistīto personībām. Tomēr tikpat labi var būt - un tas neizslēdz iepriekš minēto faktoru -, ka situācijas nejēdzīgums izriet no KNAB darbības regulējuma nepilnībām. Kad Latvija stājās OECD, bieži varēja dzirdēt, ka nu mums būšot iespēja saņemt visaugstākā līmeņa ekspertīzi visos iespējamos jautājumos. Baidos, ka esam tik «īpaši», ka nāksies vien pašiem domāt.