Zemajos purvos aug grīšļi un citas graudzāles, tie atrodas zemes reljefa pazeminājumos, kur satek gruntsūdeņi. Vasarās šie purvi drīzāk atgādina pļavu, tajos tikpat kā nav sastopama sfagnu sūna, kas tipiska citiem purvu veidiem un no kuras veidojas kūdra.
Zāļu purvā kūdra veidojas no grīšļiem. «Katrā ziņā kūdras veidošanās notiek lēni - apmēram viens milimetrs gadā, tādēļ tie kūdras krājumi, ko mēs iegūstam, purvus norokot, veidojušies daudzu simtu gadu purvu «augšanas» laikā,» stāsta Ilze. Kūdras slānim kļūstot biezākam, augi saņem mazāk mitruma no gruntsūdeņiem, mainās arī mitruma uzkrāšanās un cirkulēšanas specifika.
Sūnu purva augu sega bieži barojas tikai no nokrišņiem. Mitrā klimatā sfagni strauji aug un visa purva virsma paceļas pār apkārtni. Purva centra daļa paceļas straujāk, jo sfagni te saņem visu nokrišņu ūdeni, bet gar purva malām ūdens straujāk aiztek. Sfagnu sūnām ir dažādi pielāgojumi ūdens uzkrāšanai. Turklāt lielais kūdras slānis zem augiem satur lielu ūdens daudzumu, kas gandrīz nekad neizžūst. Augstajos jeb sūnu purvos sastopamie augi ir ļoti pieticīgi - tādi, kuriem ir minimālas prasības pēc minerālvielām.
Pārejas purvi ir pārejas stadija no zāļu purva uz sūnu purvu. Tajos sastop gan zāļu purvam, gan sūnu purvam raksturīgās augu sugas. Latvijā purviem raksturīga specifiska augu valsts, daudzi no tiem ir unikāli un aizsargājami Eiropas mērogā, piemēram, dzeltenā akmeņlauzīte, kukaiņēdājs - rasene, mazās orhidejas u. c.