Tāpat kā frančiem ir krietni jāpasvīst, lai parādītu Latviju uz Eiropas kartes, mūsu zināšanas par to, kas notiek ārpus Parīzes, ir tikpat aptuvenas un tēlainas. Kad saku, ka studēju Lillē, mājinieku reakcija ir līdzīga tai, kāda ir frančiem, kad saku, ka esmu no Latvijas. Rādītājpirksts nervozi pakasa pieri, un pēc neveikla klusuma brīža izsprūk jautājums: «Hmm, kur tas atrodas?» Bet tas nekas. Ziemeļu - Padekalē - reģions ir mistērija arī pašiem frančiem. Bija vajadzīga filma Bienvenue Chez Les Ch'tis*, lai Francijas dienviddaļā dzīvojošie beigtu šejieni uzskatīt par Arktiku, kurā mīt smagā alkoholismā slīgstoši ogļrači, kuri runā nevienam nesaprotamā dialektā, kas atgādina neartikulētas skaņas pēc žokļa t raumas.
Neuztraucieties, Francijas Ziemeļu departaments ar administratīvo centru Lilli ir tikpat civilizēta vieta kā Latvija. Tomēr tas ir būtiski atšķirīgs no pārējas, grandiozā barokā tērptās valsts. Lai uzturētu intrigu: šejienieši piekopj dažus dīvainus ieradumus. Viens no tiem ir Braderie de Lille - mīlas stāsta Francija - uteņi visspilgtākais simbols.
Ik gadu septembra sākumā visa pilsēta tiek slēgta satiksmei, lai uz tās trotuāriem izklātu nebeidzamus second-hand dārgumu krājumus. Tirgo visi - pat bērni iznes ielās savas vecās rotaļlietas. Pārdevēji ierodas arī no tālienes: pāris dienu pirms krāmu tirgus sākuma Lille izskatās kā milzu kempings. Lai ieņemtu labākās vietas, tirgotāji nakšņo teltīs un citāda veida portatīvajos mājokļos. Atrašanās vieta ir ļoti svarīga, ziemeļnieki to ir gatavi aizstāvēt ar ieročiem - pāris šāvienu gaisā, lai konkurenti saprot, ka ar šādām lietām nejoko. Toties, kad iekārtošanās darbi ir aiz muguras, pilsētā var atrast visu - no saimniecības piederumiem, mēbelēm un apģērbiem līdz pat kara relikvijām, tādām kā gaisa trauksmes sirēnas.
Tūristi, kas ierodas Lillē uz Braderie, pārvietojas, vilkdami nopakaļ ripināmos koferīšus. Šis divu dienu brīnums tiek papildināts ar masīvu mīdiju ēšanu un sacensību starp restorāniem - kurš pie ieejas izveidos lielāku čaulu kaudzi. Notikums ar aptuveni diviem miljoniem apmeklētāju noteikti nav paredzēts agrofobiem. Kaut gan, par spīti pūlim, atmosfēra ir pilsētā ir ļoti solidāra. Tirgotāji labprāt ielaidīsies sarunās, vakarā teju visos centra nostūros būs pa nelielam koncertam. Ja neviens no tiem neapmierinās, vietējie dziedās un dejos paši. Vārdu sakot, šis ir gaidītākais burziņš augšpus Parīzes.
Protams, es varētu turpināt vēl un vēl, bet... Manuprāt, pietiek ar pāris iezīmēm, lai aprakstītu šo vietu kā tādu Francijas Latgali. Kurā, tāpat kā mūsu austrumu novadā, kroņa dārgums ir cilvēku viesmīlība un atvērtums. Ne velti par Francijas ziemeļiem saka, ka viesi šeit raud tikai divreiz: atbraucot un aizbraucot.
*Info par filmu: http://www.imdb.com/title/tt1064932/