Domāju, pārtikas produktu kontrole Latvijā ir normas robežās. Pārbaudes jau veic ne tikai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), pietiekami nopietna pārbaudes sistēma radīta arī lielveikalos, jo veikali ieinteresēti pārdot kvalitatīvus produktus.
Tomēr lielveikalu tīkla darbinieki nevar detalizēti pārbaudīt katra produkta sastāvu.
Pārbaudīt jau var jebkurš cilvēks, nopērkot produktu un aiznesot uz PVD izpētei.
Ne visu produktu pārbaudi var operatīvi veikt tepat, Latvijā.
Piekrītu. Ar 100% pārliecību apgalvot, ka neviens pircējs nekad nenopirks nekvalitatīvu pārtikas produktu, nedrīkst, tomēr varu apgalvot, ka uzņēmumi, kuri daudz investējuši biznesa izveidē, ražošanas tehnoloģijās un attīstībā, tomēr cenšas, lai produkti būtu kvalitatīvi.
Ar pārtikas produktiem saistītie skandāli, - piemēram, zirga gaļa, siers un siera izstrādājums, - liecina par cilvēcisku kļūdu vai subjektīvu alkatību, nevis sistēmu?
Attiecībā uz sieru un siera izstrādājumu pat nav runa par ražotāju, bet par starpniekfirmām - ko nu katra firma iepērk. Jāsecina, droši vien kāds kaut ko nebija līdz galam kvalitatīvi izdarījis.
Kādai informācijai, jūsuprāt, noteikti jābūt uz pārtikas produkta marķējuma?
Svarīgi, lai burti būtu tik lieli, ka pircējs tos veikalā varētu normāli salasīt. Patlaban pircējam ir gana sarežģīti izlasīt un uztvert, kas vispār ar maziem burtiņiem nodrukātajiem daudzajiem svešvārdiem domāts. Jo vienkāršāks būtu informācijas izklāsts, jo labāk pircējam.
Kā pēdējā laikā mainījusies pārtikas pircēju gaume?
Latvijas patērētājs ir konservatīvs, bet tajā pašā laikā kļūst aizvien izglītotāks. Bieži dzirdam diskusijas publiskajā telpā par produktu veselīgumu, un, protams, pircēji to rezultātā pievērš vairāk uzmanības šim faktoram. Tas attiecas uz daudzām pārtikas precēm, ne tikai piena produktiem. Turklāt daudziem pircējiem izveidojusies uzticība konkrētiem produktiem, bet pret citiem produktiem šādas uzticības nav, jo varbūt produkts vienkārši negaršo vai varbūt kāds to nokritizējis.
Savulaik jūs manam kolēģim Dienā publicētā intervijā paudāt, ka tie piena pārstrādes uzņēmumi, kuri ražo sausā piena maisījumu, var sajaukt to ar ūdeni un izgatavot pienam līdzīgu produktu. Vai pastāv risks, ka pārdošanā tāds piens varētu būt?
Nu īsti tāda gan mana doma nebija.
Uz kādu risku tad jūs gribējāt vērst uzmanību?
Maniem izteikumiem sekoja asa reakcija no Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības, kuras pārstāvji apgalvoja, ka nekad, nekur un nemūžam tā nav darīts, respektīvi, no sausā piena maisījuma piens nav gatavots. Tad jau droši vien nav darīts.
Teorētiski - no ražošanas viedokļa - tas ir iespējams?
Mēs neražojam pienu pakās, tā ka precīzi nepateikšu. Par to var spriest tikai tie ražotāji, kas šajā virzienā strādā. Toreiz, 2011. gada nogalē, atmosfēra piena pārstrādes nozarē bija saasināta, patlaban visi strādā daudz lietišķāk un Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vadītājam Jānim Šolkam esmu paspiedis roku. Man prieks, ka ikviens piena pārstrādes uzņēmums šobrīd koncentrējas uz attīstību un nekomentē citu darbu.
Jums gan ir ilgstošs konflikts ar uzņēmuma Preiļu siers vadītāju Jāzepu Šņepstu. Konflikta pamatā ir emocijas vai racionāls iemesls - konkurence, piemēram?
Konflikts ir vienpusējs. Es nekonfliktēju un nekad neesmu kritizējis uzņēmuma Preiļu siers darbību.
Pēc jūsu iniciatīvas gan tiesā tika iesniegta prasība saistībā ar Jāzepa Šņepsta izteikumiem, vai ne tā?
Ja jau mūs sāk apvainot kriminālnoziegumos, tad, protams, mēs aizstāvoties reaģējam. Es teiktu, ka mēs esam Šņepsta kunga hobijs, respektīvi, viņa hobijs ir mūsu darbības analīze, viņš to darījis jau pirms Latvijas piena projekta, komentējot Trikātas siera darbību - projekts Latvijas piens vēl nebija pat uz papīra, kad tikpat nikna kritika tika vērsta pret kooperatīvu Trikāta un Trikātas sieru.
Trikātas siers ar Preiļu sieru tirgū asi konkurēja?
Manuprāt, vairāk konkurēja kooperatīvs Trikāta un Preiļu siers piena iepirkuma jomā, bet kopumā savstarpēji konkurē visi nozares uzņēmumi. Daudzi uzņēmumi konkurē spēcīgāk nekā Trikāta un Preiļu siers.
Esat paudis bažas, ka Latvijas piensaimniecības nevar nodrošināt piena pārstrādātājiem nepieciešamo produkcijas daudzumu. Jaunākie dati liecina, ka pieaug Latvijas piena eksports uz Lietuvu. Kāpēc mūsu valsts piensaimnieki izvēlas pienu pārdot kaimiņos?
Tēma par eksportu uz Lietuvu vienmēr bijusi asa un aktuāla. Mūsu, respektīvi, uzņēmuma Latvijas piens, mērķis ir pārstrādāt pienu Latvijā. Ja tiks paaugstinātas pārstrādes jaudas Latvijā, tad piena eksports varētu samazināties.
Tātad iemesls piena eksportam uz Lietuvu ir tas, ka Latvijas piena pārstrādātājiem ir pārāk mazas pārstrādes jaudas?
Domāju, ka galvenais iemesls tomēr ir cenu politika. Lietuvas piena kombināti piena iepirkuma tirgū ir ļoti aktīvi un, var teikt, pat agresīvi. Tiek pieļauts, ka Lietuvas piena pārstrādātāji Latvijas piegādātājiem maksā vairāk nekā savas valsts piegādātājiem, savukārt Igaunijas piegādātājiem - vēl vairāk nekā Latvijas piegādātājiem.
Lai nostiprinātos Baltijas tirgū?
Jā, un lai nodrošinātu stabilas piena produktu piegādes. Tirgus svārstās diezgan strauji. Stabilām piegādēm ir ļoti liela nozīme.
Latvijai raksturīga iezīme - salīdzinot ar Lietuvu - ir tā, ka mūsu valstī ir vairāk nelielu piena pārstrādes uzņēmumu, Lietuvā savukārt ir piena pārstrādes giganti.
Lietuvas panākumu pamatā nav tikai fakts, ka uzņēmumi pārstrādā lielāku skaitu piena tonnu, bet arī tas, ka vairāki no šiem uzņēmumiem ir ilgāk tirgū, jau ilgāk veikuši investīcijas ražošanas attīstībā, viņi vinnējuši laika ziņā, jo normālos apstākļos uzņēmums ar katru darbības gadu, diviem gadiem kļūst aizvien spēcīgāks.
Sākāt projektu Latvijas piens ar iepriekšēju pieredzi piena produktu ražošanā. Kas radīja neplānotas grūtības?
Protams, ikvienu projektu īstenojot, mēs visi vēlamies darbus paveikt ātrāk un labāk, un gribam arī apsteigt laiku. Brīžiem tas izdodas, brīžiem - ne. Jāatzīst, līdz šim ar Latvijas pienu nav bijis globālu problēmu, piemēram, būvniecības gaitā, bet ir arī daudz sīkumu, kas jārisina. Latvijas pienam arī vēl vajadzīgs laiks, lai nostiprinātos eksporta tirgos.
Mana pieredze cieši saistīta ar uzņēmumu Trikātas siers, kura tehnoloģijas un jaudas ir citādas nekā Latvijas pienam. Trikātas sieram tika grūtā misija sagatavot placdarmu Latvijas pienam ar tādām tehnoloģijām, kādas nu bija. Trikātas siers šo darbu izpildījis un pēc zaudējumiem 2008. un 2009. gadā pēdējos divus gadus strādājis bez zaudējumiem.
Izgājāt eksporta tirgos?
Jā. Patlaban Trikātas siers turpina eksportu uz Krieviju, kur mums ir diezgan labas iestrādes. Notiek tirdzniecība gan ar Vāciju, gan ar Slovākiju, gan arī nosūtīta testa partija uz Izraēlu. Krievijas tirgus ir sarežģīts, bet ap 2009., 2010. gadu Trikātas sieram pārāk lielas izvēles nebija - eksports bija nulle un bija apgūts vienīgi vietējais tirgus.
Sapratu, lai uzņēmumu izvestu no krīzes situācijas, kādā tas atradās, ir tikai viena izeja - eksportēt. Riskējām, pieļāvām kļūdas, tomēr pratām kļūdas operatīvi izlabot un sasniedzām to, ka aptuveni 50% produkcijas nonāca eksporta tirgos. Godīgi jāatzīst, ne bez bez grūtībām un piedzīvojumiem.
Galvenais secinājums - ir jāiet un jādara. Var jau sēdēt uz dīvāna un censties ar kalkulatoru izrēķināt iespējamo peļņu, zaudējumus, apgrozījumu, bet tikai darbībā var pārbaudīt, kas reāli notiek. Reālā situācija var gan pozitīvi, gan negatīvi atšķirties no teorētiski izprātotās.
Kā vērtējat, vai Zemkopības ministrijas (ZM) un zemkopības ministres Laimdotas Straujumas darbība palīdz uzņēmējiem vai tieši pretēji?
Esam izjutuši to, ka ZM un tās darbinieki nav bezgala tālu no mums, ir iespējams sazināties, ja ir kāds risināms jautājums.
Lai precīzi pateiktu, ko uzņēmumam vajag no valsts institūcijām un dažādām iestādēm, jābūt vienam darbiniekam, kurš 30% sava darba laika velta tam, ka analizē valsts iestāžu darbību. Tikai tad var izteikt pamatotus atzinumus, ko no katras institūcijas un iestādes gribam sagaidīt. Mēs patlaban 99% sava darba laika veltām tiešajiem darbiem, nevis vainojam kādu citu savās problēmās.
Lai mainītu tendenci, ka piens tiek eksportēts uz Lietuvu, ZM būtu kas jādara, vai, jūsuprāt, ministrija nevar neko darīt?
Ja runājam par konkurenci ar cenu, respektīvi, par normālu konkurenci, es uzsveru, normālu, tad ministrija neko daudz nevar darīt. Cena ir cena, var pārmest - pats vainīgs, ka nestrādā gana efektīvi un nevari maksāt vairāk. Ja parādās citi faktori - piemēram, kvalitāte, tad valstiskām organizācijām būtu jāiejaucas.
Sākot Latvijas piena projektu, jūs saņēmāt gan Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu, gan valsts garantēto atbalstu. To iegūt bija vienkārši?
Noteikti ne. Tiem kritiķiem, kuri mums pārmet, ka esam valsts atbalstu saņēmuši, varu ieteikt - rakstiet Finanšu ministrijai (FM), pamēģiniet aizstāvēt savu plānu, un tad jūs redzēsiet, cik rūpīgi projekti tiek analizēti pirms valsts atbalsta piešķiršanas. Tāpat arī projekti tiek rūpīgi analizēti pirms ES naudas piešķiršanas.
Patlaban tiek diskutēts, vai Latvijā pārtikas produktiem vajadzētu piemērot samazināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi. FM viedoklis gan ir, ka drīzumā tas nenotiks. Vai samazinātā PVN likme pozitīvi ietekmētu pārtikas noietu?
Domāju, ka samazinātais PVN nodrošinātu nevis to, ka cilvēks viena maizes klaipa vietā nopirktu trīs klaipus vai viena kilograma siera vietā - trīs kilogramus, bet pavērtu cilvēkiem lielākas izvēles iespējas, pircēji varētu izvēlēties atšķirīgākus, arī dārgākus produktus. Man gan šķiet, ka šobrīd mūsu valsts atbildīgo amatpersonu attieksme ir «nē, nesamazināsim, un viss».
Daudzi pārtikas ražošanas nozares uzņēmēji teikuši, ka uzņēmumos trūkst profesionālu pārtikas tehnologu. Jūsuprāt, tā ir nozares vai tikai dažu uzņēmēju problēma?
Protams, ka darbinieki, it īpaši profesionāli darbinieki, ir jāmeklē. Jārēķinās ar to, ka speciālistu meklēšana, komplektēšana, apmācība ir ikdienas darbs. Ja uzņēmums atrodas reģionā, būtisku lomu spēlē reģionālais faktors - cilvēki meklē darbu tuvu mājām, tāpēc, ja kaimiņos ir vairāki lieli darba devēji - ražojoši, līdzīga profila uzņēmumi, kādam var būt problēma ar darbinieku atrašanu. Patlaban paradokss gan ir tāds, ka var nokomplektēt speciālistus, bet atrast darbiniekus mazkvalificētiem darbiem ir grūti - rotācija un darba kvalitātes problēmas ir ļoti lielas.
Varbūt cilvēks aizrotē prom, jo redz iespēju citur nopelnīt vairāk?
Ar atalgojumu ir tā, ka gan darbinieks, gan darba devējs atrodas vienotā sistēmā - darba tirgū. Vai tad, ja maksāsim par 50% vairāk, darbinieks par 50% atbildīgāk un produktīvāk strādās? Jāsaka, reizēm tiešām strādās, bet ne vienmēr.
Tomēr nevar ignorēt realitāti. Latvijā, ja ekonomika un līdz ar to arī ražošana attīstīsies, darbinieku trūkuma problēma būs jūtama aizvien asāk, un tai būs jāatrod risinājums.
Uz reemigrāciju var cerēt?
Ja pieņemam, ka precīzi ir dati, kuri liecina par 200 tūkstošiem aizbraukušo, tad uz 100 tūkstošu atgriešanos, protams, nevaram cerēt, bet noteikti ir un būs cilvēki, kuri Latvijā atgriežas.