Es, redzot cenas pavadzīmēs, skopumā stingu. Lai arī pelnīju vairāk nekā māsa, valsts iestādes vidēja ranga darbiniece, sev tik dārgas drēbes nekad neatļāvos. Viņa kļuva pikta, kad to teicu. Taču, vairākkārt izstaigājot _great girls_ nodaļu veikalos _Seppala_ un _Lindex_ (turklāt vienīgajos, kur tāda vispār ir!), sapratu, kāpēc māsa dusmojas. Mazajiem izmēriem kolekcijas mainījās katru sezonu, taču viena un tā pati lielizmēra blūzīte _Seppala_ stendā turējās vismaz gadus trīs. Tikai apkaklītes svītriņu krāsa nomainījās.
Tāpēc pēdējos pirmskrīzes gados māsa mainīja iepirkšanās stratēģiju. Latvijas veikalos vairs vispār kāju nespēra. No katalogiem atteicās. Krāja naudiņu un konsekventi divas reizes gadā - janvārī un jūlijā - lidoja uz Berlīni. Lētās aviobiļetes internetā nopirka jau pusgadu iepriekš. Divzvaigžņu viesnīcas Berlīnes centrā zoostacijas rajonā pasūtīja drīz pēc tam. Pēc pirmajām iepirkšanās tūrēm viņai stāstot balss trīcēja. Nekad dzīvē neesot bijis tā, ka veikalā var laikot vienas bikses un kreklu pēc otra, saskaņot pēc krāsas un stila. Un tas viss ne dārgāk kā EUR 5, 7, 10! Latvijā viņa bija pieradusi pirkt nevis to jaciņu, kas patika, bet to vienīgo, kas atbilda viņas izmēram. Taču šogad māsa uz Eiropu iepirkties nelidos. Viņas reģionālā iestāde likvidēta. Šogad viņa plāno lidot uz Eiropu strādāt.