Un kur nu vēl leģendārais Kikerigū Jūrmalā, kur varēja apgūt padomju cilvēkam svarīgo rindā stāvēšanas paradumu. Šī bērnības pieredze man noteikti atstājusi divus nospiedumus - vājību uz krēmveidīgiem saldēdieniem un vilkmi uz kafejnīcu apmeklēšanu.
Pieaugušā cilvēka dzīves īpašais rituāls - vietas izvēle, iekārtošanās pie galdiņa, ēdienkartes izpētīšana, sarunas par to, ko ņemt, pirmā vīna glāze - gan ir ļoti izmainījies kopš tā laika, kad ir ieradušies bērni. Ja ar mazu bēbīti vēl var kafejnīcās izsēdēties, baudot klačas ar citām mammām, un pat kādā smalkākā restorānā parādīties un vienīgais, kas rūp, ir laba pieejamība ar ratiem, tad, bērniem un to skaitam augot, iešana uz kafejnīcu kļūst citāda.
Reiz bijām kādā elegantā viesnīcā ārpus Rīgas, un es jau laimīgi iztēlojos, kā vakarā dosimies uz izslavēto restorānu un pavadīsim burvīgu vakaru kopā ar bērniem. Sveču gaisma, melnas klavieres, pianists frakā, labi ēdieni un relaksēta gaisotne. Bērnu ēdienkartē pat bija kartupeļu kroketes smaidiņu veidā, un oficiante puikām atnesa groziņu ar rotaļu mašīnām. Idille ilga desmit minūtes - bērnu sajūsma par smaidiņu ēdienu bija neapšaubāma, bet ēst viņi tomēr neēda. Mašīnas iepriecināja, it sevišķi tad, kad viņi atklāja slīpu vietu restorāna grīdā, pa kuru rīkot sacīkstes, ļoti skaļas sacīkstes.
Vakars beidzās ar to, ka viens no mums steidzīgi centās piebeigt savu porciju (ēdiens bija lielisks), kamēr otrs skrēja pakaļ bērniem - viens jau bija ticis līdz pianistam un vēlējās piedalīties spēlēšanā, otrs pārkārtoja gaumīgās rudens dekorācijas. Vīna pudeli paņēmām līdzi uz numuriņu un nolēmām - nākamreiz ar bērniem uz restorānu iesim pēc daudziem gadiem.
Taču ēst ārpus mājās ik pa laikam mums patīk. Bērni tā paplašina garšas pieredzi, iemācās uzvesties sabiedrībā (ar laiku, un ļoti ceru), un galu galā - pavada laiku kopā ar vecākiem, vecvecākiem. Taču, domājot par to, uz kurieni iet, nav tik vienkārši. Ātro ēstuvju ķēdes pie kafejnīcām nepieskaitu, uz tādām mēs neejam. Kā mums izdevies izvairīties no vietu, kur dod «bērnu komplektus» ar plastmasas mantām, valdzinājuma? Vienkārši paši neejam, un bērni mācās no vecāku darbiem, nevis vārdiem. Bet atrast vietu, kurā labi justos bērni un kura saskanētu ar vecāku priekšstatiem par labu pārtiku, nav viegli.