Izraēlas premjera Benjamina Netanjahu pusceļā uz sarunām ar prezidentu Baraku Obamu pārtrauktā vizīte ir salīdzinošs sīkums. Nopietnāk jau ir tas, ka Izraēlas specdienestu neadekvāto izdarību dēļ tiek bremzēta viena no viņu pašu lielākajām šā laika prioritātēm - sankciju panākšana pret Irānu tās spītīgās turēšanās pie kodolprogrammas dēļ. Tā kā šī ir arī viena no ASV prioritātēm, izraēliešu izdarības varētu būt paliels piliens arī Obamas pacietības kausā attiecībā pret Izraēlas piesegšanu. Pagaidām Baltais nams ir atturīgs un pauž tikai atbalstu ANO Drošības padomes rezolūcijai, kas nosoda asiņaino incidentu izraisījušās «rīcības», tomēr tā stunda, visticamāk, gan nāk, kad Obamas personīgā neapmierinātība ar pabriesmīgo sociālo situāciju Gazas sektorā izpaudīsies arī Savienoto Valstu oficiālā nostājā.
Izraēlai jau labu laiku par labu nenāk arī aizvien sliktākās attiecības ar Turciju - faktiski vienīgo sabiedroto šai islāmiskajā reģionā. Pēc deviņiem kuģa Mavi Marmara upuriem - visi turki - no Ankaras puses sarautās diplomātiskās attiecības ir tikpat loģiskas, cik traģiskas. Līdz ar tām pašsaprotami gaisā izkūp arī plānotās Izraēlas un Turcijas militārās mācības, savukārt materializējas Telavivas aizvien lielāka morālā izolācija reģionā un pasaulē.
Humānās palīdzības kuģu sagrābšana neitrālajos ūdeņos, kur Izraēlas militāristiem nav nekādas teikšanas, turklāt ar civilistu upuriem, un tam sekojošā simtiem pasažieru turēšana apcietinājumā, liedzot piekļuvi gan viņu advokātiem, gan žurnālistiem, ir tik ekstrēmi rupjš likumu, samērīguma un vienkārši cilvēcīguma pārkāpums, ka šeit vairs nav tik daudz runas par konkrēto incidentu, cik principu. Turklāt šī eļļa tiek uzlieta uz vēl kvēlojošām iepriekšējo starptautisko skandālu oglēm, kad vispirms Izraēlas drošībnieki ne tikai nogalināja svešā zemē sev nevēlamo palestīniešu kaujinieku, bet vēl piesedzās ar viltotām citu valstu pasēm un pēc tam paziņoja par mājokļu celtniecību okupētajā Austrumjeruzalemē pretēji starptautiskajām norunām. Visu cieņu Izraēlas valstiskumam, kas ir principiāla un neapspriežama tēma, tomēr tā vien šķiet, ka šī valsts vai nu nekontrolē dažu savu pamatfunkciju izpildi, vai arī bezkaunīgi spļauj acīs visai pasaulei, sākot ar saviem draugiem.
Jo drīzāk Izraēla atzīs savas sistēmas krīzi, jo labāk viņiem un visiem, jo bezprincipu varas spēles šai reģionā ir sprādzienbīstamas. Un starptautiskās politikas kontekstā nepareizs ir jautājums, vai sērkociņi ir pareizo puiku rokās, jo to tur nevajadzētu būt nevienam. Proti, varas un teikšanas samērs starp Izraēlu un palestīniešiem ir akūts, kaut droši vien attāls mērķis. Pašlaik retorisko svaru kausi sasvērušies ne tikai uz Turcijas, bet arī uz Gazas joslas pusi un starptautiskajai sabiedrībai ar ASV priekšgalā jāpanāk tās blokādes atcelšana. Ilgāk nav pieļaujama 1,4 miljonu Gazas palestīniešu turēšana gandrīz gūstā un viņu dzīvības atkarība no humānās palīdzības, kas, kā rāda šīs nedēļas notikumi, turklāt ir pamatīgi apgrūtināta. Lai cik neprātīgi būtu Gazā valdošie Hamas militāristi, vēl neprātīgāk ir turpināt mocīt gandrīz pusotru miljonu civiliedzīvotāju. Turklāt skaidri zinot, ka šā anklāva blokāde ne tikai nesasniedz cerēto mērķi, t. i., neizraisa vietēju neapmierinātību ar reakcionārajiem Hamas, kuru dēļ viņiem jācieš, bet pat pretēji - vairo ekstrēmismu un naidu pret Izraēlu un tās sabiedrotajiem.
Nav civilizētā pasaulē tādu mērķu, kuru vārdā turpināt atbalstīt Gazas blokādi, kur bezdarbs sasniedz 42%, 60% iedzīvotāju balansē uz bada robežas un no starptautiskās palīdzības, kas līdz šim nepārprotami nepietiekamā daudzumā un ar traucēkļiem Gazā nonāk caur Izraēlas kontrolpunktiem, ir atkarīga 80% iedzīvotāju izdzīvošana. Izmisums, uz kā robežas viņi ikdienas balansē, vairo naidu un ekstrēmismu, un tas ir demoralizējošs ne tikai Gazas palestīniešiem, bet arī paēdušajā pasaulē ar neierobežotām pārvietošanās tiesībām, ja izvēlamies to ignorēt.
Līdztekus tam, visticamāk, jau Amerikai jāuzņemas Izraēlas un Turcijas samierinātājas loma, lai paputējušās attiecības, kas ar neseno varmācību tikušas sarautas pilnīgi, varētu tikt atjaunotas, dziedētas un stiprinātas. Eiropiešu, Latviju ieskaitot, pienesums un arī pašu interese ir mērķtiecīgi strādāt pie Turcijas iekļaušanas un uzņemšanas ES. Ņemot vērā Turcijas pašreizējo «nulle problēmu» ārpolitikas stratēģiju, šis ir tam ideāli piemērots brīdis.