Tēva vēstules no Centrālcietuma. Fragmenti no mātes dienasgrāmatas. Un bērna naivie jautājumi - Kur tētis? Kad viņš būs mājās? Vai Kārlis Ulmanis ir karalis? Kas tas ir - komisārs? Mammīt, kas tie par cilvēkiem ar dzeltenām zvaigznēm uz muguras un krūtīm? Kur viņus veda? Nošauj. Par ko? ...lai nošauj... Nāve. Tāds vārds. Man ar to nav sakara.
Domāju par pieredzi. Par to pieredzi, ko var otram iedot ar logosu - caur vārdu, caur stāstu. Un par to pieredzi, kas slēpjas zemapziņā, šajā cilvēka būtības aisberga neredzamajā daļā. To, ko varam izprast, vien sajutuši ar ķermeni, izlaiduši kā elektrisko strāvu caur šūnām. Cik daudz varu nolasīt no vārdiem, cik daudz ierakstīts manos gēnos. Cik daudz varam aizgūt viens no otra pieredzes. Karš man ir tikai vārds, Lalitai - zināšana, tāpat kā čūska ir tikai vārds, kamēr pats uz tās neesi uzkāpis.
Un domāju - kā apjēgt esošo? Tā ir vēl viena savāda lieta. It kā esi šajā laikā iegremdēts līdz matu galiem, bet kas ir tas, kurā atrodies? Divdesmit pirmā gadsimta sākums. Latvija. Vispasaules ekonomiskā krīze. Ko par to zina divdesmitais gadsimts? Un ko - nākotne? Kā uz to atskatīsies pēc piecdesmit gadiem? Vienīgais, ko skaidri zinu, ka šī krīze ir individuālisma krīze. Reklāmu stendi un masu saziņas līdzekļi kultivē personības un oriģinalitātes vērtību. Bet izrādās, ka nevari būt laimīgs, lai cik tu būtu oriģināls, ja blakus kāds cieš. Nevari izbaudīt savu sociālo statusu, ja veids, kā tas ir sasniegts, tev šķiet mazsvarīgs. Būt dzeltenās preses lappusēs apjūsmotam miljonāram šobrīd, šķiet, nozīmē būt kam līdzīgam nabaga Marijai Antuanetei, kas tautai, kam trūka maizes, lika ēst kūkas, respektīvi - parakstīt sev spriedumu.
Tikmēr kaimiņu dārzā pie Arņa un Gaidiņas ciemos ieradušies Mirvali un Surats - tēvs un dēls. Uzbeki, Gaidas senseni draugi no Taškentas. Gaida ir bioloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes docente, un Mirvali viņu kopā ar viņas studentiem daudz reižu laipni uzņēmis Uzbekistānā. Neatkarības laikos pazaudējuši sakarus, nu tos atguvuši un, neskatoties uz ieceļošanas grūtībām, jucekli ar vīzām, ielūgumiem utt., atbraukuši ciemos. Pagatavojuši īstu uzbeku plovu un saaicinājuši kaimiņus.
Pie tases gardas tējas sēžam Taškentas cienīgā saulē un klausāmies uzbeku stāstus. Par to, kā uzplaukusi Uzbekistāna pēc neatkarības iegūšanas, kā no agrāras republikas Padomju Savienības ietvaros pārtapusi par spēcīgu, ietekmīgu valsti, kurā dzīvo 28 miljoni iedzīvotāju, par jaunceltajiem dzīvojamo namu rajoniem un rūpnīcām Taškentā, par labo prezidentu, par Uzbekijas premjerministru, kas izvairās fotografēties, lai nepazīts varētu ierasties gan pilīs, gan būdiņās un objektīvi novērtēt patieso situāciju, par uzbeku slaveno kokvilnu, par plovu. Par to, kādu plovu gatavo kāzās un bērēs - tas nedrīkst pietrūkt nevienam izsalkušam garāmgājējam. Paņem savu bļodiņu, piesēdi blakus, paēd un ej tālāk. Neviens tev nejautās, vai esi lūgts šajās viesībās. Bet, ja no jēra smadzeņu kaula izlēks smadzenes, tās tev ir pienākums ielikt vecāku šķīvī. Jo smadzenes ir spēcīgas, tās uztur vecu cilvēku, saka Surats. Viņa godbijīgā attieksme pret tēvu ir acīmredzama. Tad runājam par Latviju. Protams, par bezdarbu un krīzi. Protams, par cukurfabrikām, RAF, Alfu un VEF. Es nesaprotu, saka Surats, plaukstu pacēlis, it kā tajā turētu aveņu sauju, - jūsu ir tikai divi miljoni, vai tiešām jūsu valdība nevar par jums parūpēties?
Aldis, kaimiņš, atjoko: mūsu valdība vislabprātāk gribētu tos divus miljonus izsūtīt, lai Latviju varētu pārdalīt apbūves gabalos, kur ierīkot sev dārzus un golfa laukumus. Caur smiekliem domāju, kurā brīdī pazuda tā zeme un tie cilvēki, kas viens otram atdeva smadzenes no sava kaula.