Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Tava karjera padomju sistēmas ietvaros, arī perestroikas laikā, bija ārkārtīgi dinamiska. Kurš bija tas brīdis, kad tu novērtēji, ka Latvijā sākušās pārmaiņas, ko mēs vēlāk nosaucām par atmodu, un kurā brīdī tu saprati, ka tas arī tev ir tuvs?
Padomju laikā uz visiem amatiem bija jābūt rezervei. Uz katru amatu - trīs rezervistiem. Un perestroikas laikā tika veidotas tādas kadru rezerves grupas, kuras izgāja speciālu apmācību. Starp citu, šajā grupā, kad es biju rajona komitejas sekretārs, bija arī Andris Bērziņš no Valmieras, tagadējais prezidents, un vairāki tādi pazīstami cilvēki, kuri pēc tam tika ievēlēti amatos. Faktiski tā stingrā nomenklatūra, kas bija kādreiz, tā veidojās vairāk pēc personīgo simpātiju un uzticības principa - Dievs pasarg, lai amatā neiekļūst kāds, kas var domāt ne tā, kā visiem jādomā! Perestroika šajā ziņā ieviesa diezgan radikālas izmaiņas.
Uz Tautas fronti… skaidrs, ka es skatījos kā uz pasākumu, kas ir PSKP un Latvijas Kompartijas atbalstīts. Bija skaidri redzams, ka šis process tiek menedžēts, bet, protams, neviens nezināja uzreiz, kā tas pagriezīsies. Atklāti sakot, es skatījos ar diezgan lielu skepsi, jo zināju, ka jebkurā brīdī - ar vienu ģenerālsekretāra, Politbiroja lēmumu - viss tas ir «stop!». Vienkārši totāli «stop!».
Kad es biju izpildkomitejas priekšsēdētājs, tad (1988., 89. gads) Tautas frontes svars jau bija pietiekami liels, autoritāte arī bija liela. Savu darbu - es atbildēju par pilsētu un saimnieciskām lietām - redzēju kā sadarbību. Meklēt kontaktus, meklēt atgriezenisko saikni.
Bet kā to varēja savienot? Tu pēc rakstura esi autoritatīvs vadītājs.
Mani ievēlēja. Bija sanākuši ļoti daudz jaunu cilvēku, kas uzskatīja, ka tās lietas nav izdarītas Ventspilī tikai tāpēc, ka nepareizi balso.Cilvēki bija bez pieredzes, bez zināšanām. Atceros, es vienreiz uzstājos - es vispār ļoti maz uzstājos - Augstākajā padomē un teicu: «Ziniet, bet pēc tāda un tāda likuma to nedrīkst darīt», bet tad Cilinskis jaunais, nu tagad…viņš vienalga jaunāks par mani… viņš teica: «Mums nav laika ievērot likumus.» Un man kā cilvēkam, kas ir pie varas un ir likumu bāze, likās: «Šausmas, kas te sanācis! Vieniem ir laiks, otriem - nav.» Bet, vārdu sakot, es skatījos, kā sadarboties un arī atbalstīt.
<..> Otrs mans lielais uzdevums bija nepieļaut Rīgas situāciju, ko ļoti skaidri iezīmējas Tautas fronte un Interfronte, tas ir - konfrontāciju ostā. Jo, ja to pieļauj, tad skaidrs, ka Interfronte momentā iegūst vairākumu krieviskajos kolektīvos, galvenajos kolektīvos. Tie bija Ventspils nafta, Ventspils pieostas rūpnīca, Ventspils tirdzniecības osta un tā tālāk. Mans uzdevums bija nepieļaut šo konfrontāciju. Man kā vietējai varai jābūt tam pa vidu, kas to radikālismu slāpē. Ja mums ir vide piesārņota, tad mēs visi gribam dzīvot tīrā vidē. Ja mums ir rūpnieciskie riski, mēs visi gribam dzīvot bez riska. Ja mums ir caurumi ielās, tad mēs visi gribam, lai mums būtu tīras ielas un tā tālāk. Un man izdevās, ar maniem kolēģiem, protams, - mums izdevās. Ļoti atšķirīgi no Rīgas - mums šī konfrontācija nebija. Tautas fronte bija opozīcijā pret mani. Interfronte nebija karojošā opozīcijā. Un tad vēl Tautas fronte sašķēlās. Un beigās gan Interfronte, gan radikālā grupa, tie nacionālisti, viņi sanāca kopā pret mani.
Kā tu nonāci līdz domai, ka vajadzētu startēt uz Augstāko padomi?
Kad es 1988. gada decembrī sāku strādāt, tikko bija noticis Autotransporta uzņēmuma Nr.6 šoferu streiks, viņi atteicās ar ikarusiem braukt pa Ventspils ielām, jo bija tik lielas bedres, ka lauza mašīnas. Un tad bija Tautas frontes demonstrācija par ekoloģiju, darba drošību. Tur bija tūkstošiem cilvēku. Ventspils tika pacelta kā liela ekoloģiska problēma. Vēl arī Olaine un Sloka. Un tad mans uzdevums, kā es to redzēju, jo es atbildu par pilsētu, bija dabūt no Maskavas priekš Ventspils visu - pēc iespējas vairāk. Saraust! Un, protams, ja es kļūstu par deputātu, tad es varu labāk un efektīvāk realizēt Ventspils attīstību.
Tev vajadzēja iet uz PSRS deputātiem!
Nē, nē, es negribēju! Ja PSRS, tad vajadzēja iet prom no Ventspils. Kāpēc tad es tur sāku!?
Man uzdevums bija vienkāršs. Kad jau valūtu varēja kaut kur dabūt, man vajadzēja to dabūt priekš Ventspils. Ja tev ir valūta, tad tu esi karalis. Es dabūju valūtu, kuru gan man pēc tam Latvijas Republikas Augstākā padome un Bresis lielāko daļu atņēma. Viņi teica, ka Ventspils pilsētai tas ir vairāk nekā Latvijas PSR. Vienai pilsētai tik, cik viņš dabūja vispār Latvijai! Un tad, es atceros, vara skārdu dabūju - ļoti fondēts materiāls varš, un mums jumti cauri. Uz Ventspili es dabūju Latvijas PSR trīs gadu normu.
Ko es ar to gribu teikt? Es biju pāri galvai iekšā Ventspils problēmu risināšanā un, protams, Augstāko padomi es redzēju kā iespēju. Kā Augstākās padomes deputāts es Valsts plānā iegāju bez caurlaides. Kremlī gan vajadzēja caurlaidi. Es Valsts plānā varēju kārtot lietas, man tas bija ļoti, ļoti ērti. Ne man personīgi, bet priekš pilsētas - man tas bija ļoti izdevīgi. Un, protams, tajā laikā sāka runāt par neatkarību. Par tādu reālu neatkarību nerunāja, bet runāja par saimniecisko patstāvību, par to, ka jāveido pašiem, jāpelna un tā tālāk.
Pretī vēlēšanās startēja Baltijas kara apgabala robežapsardzības komandieris Gapoņenko.
<..> Ne Interfronte lika man pretī (Augstākās padomes vēlēšanās. - Red.), jo viņi saprata, ka man zaudēs. Un Tautas fronte arī nelika pretī (citus kandidātus, - red.). Man nebija laika taisīt tādu «runājošu politiku». Tajā laikā man ar darbiem vajadzēja parādīt ventspilniekiem, ka lietas var mainīt uz labo pusi. Bija beidzies tukšas salmu kulšanas laiks, kad visi varēja runāt, ko grib, rādīt ar pirkstu, lamāt priekšniekus un tā tālāk, un nevarēja vairs noslēpties aiz kaut kādām avīzēm. Un tāpēc vajadzēja parādīt kaut kādu progresu. Un es to redzēju. Ja kaut kas paliek Ventspilī no tā, kas iet caur pilsētu, tad mēs rodam stabilu bāzi Ventspils attīstībai. Šajā jautājumā biju ļoti ieinteresēts. Jo vairāk Latvijas PSR būs patstāvīga un varēs kaut ko dabūt no tā tranzīta, jo skaidrs, ka tas Ventspilij točna būs. Tā kā šajā ziņā mēs bijām absolūti vienā laivā un es airēju, cik varēju, tajā virzienā.
Tu tā arī neiestājies Tautas frontē?
Nē! Es biju neatkarīgs deputāts, Tautas frontes atbalstīts. Tas bija mans statuss.
Es nekad neiestājos Tautas frontē, jo es uzsveru vēlreiz: tādā pilsētā kā Ventspils, ja es iestājos Tautas frontē, tad es nostājos automātiski pret Interfronti, un tad notiek konfrontācija. Man vajadzēja saglabāt šo stabilizējošo lomu, ka vietējā vara mobilizē ventspilniekus kopējiem mērķiem. Bet kopējie mērķi - suverenitāte. Un neviens pret to neiebilst. Tiem, kas strādāja Ventspils naftā, būs vairāk valūtas. Un tā arī bija! Viņi dabūja valūtu, sāka pirkt ledusskapjus. Tas pats bija pieostas rūpnīcā, tirdzniecības ostā. Viņi no šīs ekonomiskās suverenitātes bija pirmie ieguvēji. Un nepārvērst konfrontācijā - lielu māku tur nevajag.
Mēs runājam par suverenitāti visu laiku, bet ir arī neatkarība. Bet, kad tu pats sevi pārlauzi, tu tomēr 4. maijā par neatkarību nobalsoji? Tur vai nu «jā», vai «nē», pa vidu nebija kur!
Nebija kur! Vai nu tur,vai tur… Pārzinot ekonomisko statistikas pusi, es zināju, ka tā sistēma ir bezperspektīva. Tas man bija skaidrs. Un tas, ka Latvijai - jo lielāka neatkarība, jo labāk, tā arī bija mana pieeja.
Mani tajā visā stāstā biedēja, vai tas viss nepārvērtīsies par vienu asiņu jūru. Jo visa tā vara, visas tās tradīcijas un viss, kas ir bijis vēsturē… Tajā laikā mēs vēl daudz ko nezinājām, ko tagad zinām, bet vienalga informācija bija pietiekama, sākot ar izsūtīšanām un daudz ko citu. Manī bija tas cilvēks, kam bija uzdevums nepieļaut konfrontāciju. Tās bija manas bažas - vai mēs nepārlaužam. Es biju par to, ka jāiet soli pa solim - «polzučaja kontrrevoļucija» - rāpojošā kontrrevolūcija - es tā saucu procesu. Es biju starp kontrrevolucionāriem. Bet es nekur negāju, neteicu… tas nebija pareizi. Es turpināju visu laiku «sist ārā» visādus resursus no PSRS. Ja man ir zīmogs, ka es esmu kaut kāds nacionālradikālis, tad man tur nav ko darīt.
Bet ar savu 4. maija balsojumu tu zīmogu uzliki?
Tai brīdī es jau biju pierādījis, kā es vadu pilsētu, kā tiek lemti jautājumi, kā notiek progress… mani vēlētāji manu balsojumu uztvēra mierīgi.
Es jau visu laiku centos gan pierādīt, gan parādīt, gan izmantot, ka Latvijas neatkarība - tas ir pozitīvi un ka pozitīvi tas ir visiem ventspilniekiem, nav svarīgi - Tautas fronte, Interfronte. Un skaidrs - par Latvijas neatkarību tajā laikā bija liela daļa krievu. Neapšaubāmi! Faktiski vilšanās parādījās tad, kad iezīmēja robežu - «pilsoņi-nepilsoņi».