Kopš iepriekšējās krīzes pagājuši septiņi gadi. Šodien, pat salīdzinot ar to, kas bija pirms septiņiem gadiem, nenoteiktības ir daudz vairāk…
No vienas krīzes iegājām kaut kādā tās nākamajā līmenī?
Es domāju, ka cerības par to, kāda būs izeja no krīzes, un tas, ko redzam tagad, ļoti atšķiras. Krīze bija dziļa, tāpēc domājām, ka arī izeja no tās pēc kāda laika būs…
Tikpat stāva?
Jā. Jo vairāk tāpēc, ka tika lietoti bezprecedenta soļi ekonomikas stimulēšanai - naudas masas palielināšana, zemas procentu likmes, atbalsts patēriņam, investīcijām. Tam bija jādod būtiska ietekme, taču atgūšanās no krīzes notika ļoti lēni. Turklāt nenoteiktības uz šo dienu kļuvis daudz vairāk, jo ir īstenoti daudzi pasākumi, bet gaidītais efekts nav sasniegts. Bet, no otras puses, turpināt ar ko līdzīgu nav iespējams - procentu likmes jau tā ir nulles līmenī.
Un jau sen.
Tā ir. Naudas masa, kas atrodas banku sistēmā, ir milzīga. Bet tā nestrādā tā, kā bija plānots. Iemesls, es domāju, ir tieši nenoteiktībā. To rada gan politiskie procesi, gan pēdējā laika konflikti, sen nobriedušu un izziņotu reformu neīstenošana. Tas ietekmē patēriņa un investīciju samazināšanos, kas ir būtiskākie ekonomiskās attīstības dzinēji.
Ir kādam skaidrs, ko tādā situācijā darīt?
Domāju, ka to nezina neviens. Jo neviens nevarēja prognozēt arī tos konfliktus, kas notikuši pēdējos gados. Bet, no otras puses, kopējā situācija Latvijas ekonomikā šajos apstākļos nav slikta. Lai gan prognozēt nākotni ir ļoti sarežģīti.
Nākamgad tiek prognozēts 3% IKP pieaugums. Tas ir daudz vai maz?
Tas ir labs skaitlis pēc tā krīzes dziļuma, ko piedzīvojām. Latvija, kā man šķiet, ir viena no krīzē visvairāk cietušajām valstīm, jo vairāk par pusi vidējā un mazā biznesa krīzes ietekmē pārstāja eksistēt. Lielais bizness, protams, bija noturīgāks. Šobrīd ir atgūšanās laiks un 3% izaugsme uzskatāma par lielu, kaut gan, ja atskatāmies atpakaļ, tā tas neliekas. No otras puses, Latvija pēdējās desmitgadēs, pat simtgadē ir pārdzīvojusi lielas politiskas turbulences. Neviens, piemēram, nevar aprēķināt, kāds bija ekonomikas kritums saistībā ar sistēmmaiņu, PSRS sabrukuma izraisīto produkcijas noieta tirgus zaudēšanu. No šodienas pozīcijām skaidrs, ka tas bija procentu desmitos mērāms IKP kritums.
Daudz runā par to, ka būtu jāpastiprina valsts regulējošā loma ekonomikā. Ko jūs par to domājat?
No valsts ir ļoti daudz kas atkarīgs. Valsts nosaka spēles noteikumus un dod iespēju biznesam, iedzīvotājiem strādāt saskaņā ar šiem noteikumiem. Tas, kas mani dara piesardzīgu, skeptisku, - Latvijā nav konsekvences daudzos valstiskos lēmumos. Jo īpaši, kad ekonomiskā situācija kļūst sarežģītāka, visi sagaida konsekventāku, tālredzīgāku politiku - lai valsts nosaka spēles noteikumus nevis tikai nākamajam, bet vairākiem gadiem uz priekšu. Mēs visi saprotam, ka nav noteikumu, ko nevar mainīt, bet nedrīkst taču visu nemitīgi «pārkratīt», turklāt bieži vien īstermiņa politiskas popularitātes iegūšanai, bez stratēģiska redzējuma. Tas, ar kādu vieglumu Latvijā to dara, mani baida, jo neļauj droši raudzīties nākotnē, apgrūtina prognozes, aizbiedē investīcijas.
Varat minēt kādu piemēru?
Kaut vai nu jau banālais piemērs ar termiņuzturēšanās atļaujām. Bija noteikta kārtība, kā tās piešķiramas. Pēc kāda laika redzējām, ka pieprasījums ir liels. Būtu bijis saprotams, ja lemtu par ieguldījumu līmeņa celšanu, tā sabalansējot pieprasījumu ar piedāvājumu. Bet nē - tā vietā mēs aptuveni gadu lasījām vēstījumus, cik tas viss principā ir nepareizi, bīstami, kādas ir kļūdas, riski. Un ne tikai mēs par to lasījām, arī tie, kas jau investējuši vai plānoja to darīt. Un tad vēl nemitīgās nosacījumu izmaiņas. Rezultāts ir acīmredzams - jaunu termiņuzturēšanās pieteicēju skaits ir samazinājies desmitiem reižu.
Tas pats ar tā saucamo solidaritātes nodokli. Pirms daudziem gadiem valsts politika bija vērsta uz to, lai izskaustu aplokšņu algas. Tieši tāpēc tika ieviesti sociālo maksājumu griesti, cilvēki tika motivēti saņemt reālas oficiālās algas. Iestājās krīze, nodokļu maksājumu griesti uz laiku tika atcelti, visi to uztvēra daudzmaz ar sapratni. Pagājušajā gadā griestus atjaunoja. Tagad tā vietā plāno ieviest tā saukto solidaritātes nodokli, piemērojot to pašu nodokļa summu, bet iegūto naudu novirzot citām - ne nodokļa maksātāja sociālo garantiju - vajadzībām. Šāda nekonsekvence var novest pie ļoti neprognozējamām sekām.
Ja, piemēram, kāds ārvalstnieks grib investēt Latvijā - atvērt ražotni vai tirdzniecības pārstāvniecību, kādus izdevumus paredzēt biznesa plānā? Te ir neprognozējamība. Ja redzēs, ka kādā no kaimiņvalstīm skaidrāki nosacījumi, drīzāk biznesu attīstīs tur.
Kā mainījusies konkurence banku biznesā pēdējos gados?
To banku skaits, kas piedāvā universālos pakalpojumus, pēdējo septiņu gadu laikā ir samazinājies. Protams, lielākās palikušas.
Krīzes ietekmē tika pastiprināta banku darbības uzraudzība. Tādas brīvības, kā bija pirms desmit gadiem, vairs nav. Kapitāla, likviditātes, darba apmaksas prasības, piemēram, prēmiju apjoma ierobežojumi, - tas viss noved pie izmaksu pieauguma. No otras puses - zemo procentlikmju periodā samazinās peļņas iespējas. Šie divi vektori laikam bijuši noteicošie tam, ka banku skaits sarucis un šodien starp tām valda liela konkurence. Protams, lielām bankām šādus pārbaudījumus ir vieglāk pārdzīvot. Ir rezerves.
Nākotnē izdzīvos tikai lielās?
Arī pārlieku liela koncentrācija rada problēmas. Klientam izdevīgāk, ja ir vairāk spēlētāju tirgū.
Kā lielu banku jūs jau gadu uzrauga Eiropas Centrālā banka. Kā to izjūtat?
Tas mums ir liels izaicinājums. Pilnīgi atšķirīgas pārskatu formas, protams, viss angļu valodā, un milzīgs kopējais darbu apjoms, it īpaši sagatavošanas un pārejas posmā. Mēs pat izveidojām speciālu struktūrvienību, kas ar to nodarbojas. Izgājām auditu, tā rezultāti bija ļoti labi. Šobrīd mūs uzrauga gan Latvijas, gan Eiropas regulators. Redzam, ka augusi arī regulatora profesionalitāte. Tas mūs iepriecina.
Samazinās riski?
Protams. Uzraudzība ir nemitīgs process. Redzam, ka mūsu darba standarti īpaši neatšķiras no tiem standartiem, saskaņā ar kuriem strādā citas Eiropas bankas. Mūsu attiecināmie rādītāji ļoti daudzos gadījumos ir pat labāki. Tas dod zināmu pārliecību. Bet ir kāds apstāklis, kas dara uzmanīgu, - Latvijā strādājošajām bankām regulatora prasības bieži ir daudz stingrākas nekā citās Eiropas valstīs, un tas samazina mūsu banku konkurētspēju.
Strādājat arī ārzemēs. Kā tur veicas?
Mēs faktiski nodarbojamies ar pakalpojumu eksportu. Turklāt esam liels eksportētājs - bankas ienākumi no ārvalstu klientiem un tirgiem pārsniedz 100 miljonus eiro. Mums ir pārstāvniecības astoņās valstīs, tostarp Kiprā un Honkongā, un meitasbanka Luksemburgā.
Luksemburgā dibinātā banka strādā jau divus gadus, pamatā nodrošina privātbankas pakalpojumus, aktīvu pārvaldi - pakalpojumu klāsts Latvijā un Luksemburgā ir atšķirīgs. Arī vairākums darbinieku tur ir vietējie, līdz ar to esam ieguvuši pieredzi, kā integrēties, strādāt kopā, pārvaldīt korporāciju, runājot dažādās valodās. Redzam, ar kādu rūpību Luksemburgas valsts attiecas pret finanšu nozari, apzinoties tās nozīmīgumu. Redzam, cik ērti un prognozējami ir tur strādāt, salīdzinot ar Latviju. Esam guvuši ļoti daudzas idejas, kā pilnveidot likumus.
Piedāvājat tās politiķiem?
Mēs informējam, bet ar izmaiņu veicināšanu, protams, jānodarbojas profesionālajām organizācijām. Šajā kontekstā - ļoti satrauc Latvijas ierēdņu, amatpersonu nevēlēšanās ieklausīties privātā sektora, biznesa rekomendācijās, viedokļos. Bet privātais sektors taču var piedāvāt ļoti daudz noderīgu ideju. Piemēram, ja runājam, ka Rīgai jākļūst par finanšu centru, ka gribam piesaistīt investīcijas, kāpēc gan joprojām nav dota iespēja uzņēmumiem nodokļu pārskatus, deklarācijas iesniegt angļu valodā?
Uzņēmēji par to runā jau kādus desmit gadus...
Jā. Kad skatījāmies, kurā valstī dibināt banku, mums bija divas pamatizvēles - Šveice un Luksemburga. Izvēlējāmies otro, jo tur var pildīt dokumentus angliski. Citādi, kā gan mātesbanka varētu pārraudzīt šo apakšstruktūru? Arī šeit jebkurš investors vēlas būt drošs, ka saprot, par ko parakstās. Šādu priekšlikumu par nepieciešamiem normatīvu uzlabojumiem ir daudz. Latvijas Komercbanku asociācija ir rosinājusi veselu virkni iniciatīvu, tās attiecas ne tik daudz uz bankām kā uz biznesu kopumā. Uz šo dienu no kāda pusotra desmita priekšlikumu atbalsts ir tikai vienam - turklāt tas attiecas uz ļoti specifisku, tehnisku lietu - banku gada pārskatu nodošanas termiņa izmaiņām no trim uz četriem mēnešiem. Bet es ceru, ka viss vēl priekšā.
Aktīvu ziņā ABLV Bank ir otra lielākā banka Latvijā, lielākā vietējā kapitāla banka mūsu valstī, turklāt ar augstāko ražīgumu banku sektorā. Kā to panācāt?
Esam vienmēr ļoti rūpīgi izvērtējuši, ar ko nodarboties, ar ko ne. Mums patīk sākt jaunas lietas, bet vienmēr domājam arī par to, vai tas jaunais izveidosies par labu biznesu, vai spēsim radīt kaut ko unikālu visaugstākajā līmenī. Vienmēr esam strādājuši ar augstu atdevi. Arī krīzes gados bez tā, ka mums jau bija ievērojamas rezerves, darījām visu, lai tās papildinātu.
ABLV nu ir ne tikai banka, bet uzņēmumu grupa. Jums ir pat savs arhitektu birojs. Varat nosaukt kādus skaitļus, lai ilustrētu mērogu?
Daudzos gadījumos blakusnozares esam attīstījuši spiestā kārtā. Arī arhitektu biroju, jo mūsu jaunā biroju kompleksa projektu gatavoja vācu arhitekti, viņi radīja brīnišķīgu arhitektūru, bet, lai apstiprinātu projektu saskaņā ar Latvijas normām, bija jāpiesaista vietējie speciālisti. Mums ir arī uzņēmumi, kas izveidojušies pēckrīzes laikā, pārņemot kredītu ķīlas nekustamā īpašuma veidā. Īpašumi bija ne tikai jāapsaimnieko vai jārealizē tālāk, bet daudzos gadījumos arī jāpabeidz iesāktā celtniecība. Ar to tikām galā - pabeidzām būvniecību vairākos desmitos tūkstošu kvadrātmetru. Esam ieguvuši jaunas kompetences. Speciālistu komanda, kas ar to nodarbojās, nu var pievērsties mūsu pašu ēkām un arī jaunajam projektam New Hansa City.
Uzņēmumu grupā kopumā nodarbināti aptuveni 800 cilvēku, vairāk nekā 90% no tiem - Latvijā. Regulāri radām jaunas darbavietas - pēdējo piecu gadu laikā izveidojām vairāk nekā 250 jaunas darbavietu Latvijā. Turklāt vidējā darba samaksa ir diezgan augsta - tā vairāk atbilst Eiropas līmenim - vidēji aptuveni 50 000 eiro gadā uz darbinieku, iekļaujot visus nodokļus. Ir pamats teikt, ka esam labs darba devējs.
Mūsu darbiniekiem ir iespēja iegūt plašu pieredzi, strādāt arī ārzemēs, pasaules mērogā - vadības centrs ir Latvijā, bet biznesa darījumi arī ārpus mūsu valsts robežām. Tāpēc izaugsmes, kompetences celšanas iespējas ļoti lielas un interesantas. Piemēram, banka pārvalda vērtspapīru portfeli ar kopējo vērtību virs trim miljardiem eiro. Iedomājieties, kādai jābūt darbinieku kompetencei, kas ar to nodarbojas?! Un tas attiecas ne tikai uz brokeriem vai pārvaldības speciālistiem, bet arī uz uzskaitvežiem, risku analītiķiem u. c. Tik liela mēroga vērtspapīru portfeļa nevienam Latvijā nav. Tieši pateicoties tam, Latvijā ir veidojusies kompetence šajā jomā. Un tā aug, gadu no gada piesaistot jaunus cilvēkus.
Latvijā pietiek speciālistu?
Mums finanšu nozarē ir ļoti spēcīgi kadri. Bet tas, kas mani dara uzmanīgu, - ka lielā skaitā jaunieši turpina izbraukt no Latvijas.
Tādi, kas grib dzīvē ko vairāk sasniegt, dzīvot labāk...
Tas ir ļoti skumji, ka viņi izvēlas šādu risinājumu, un tas ir bīstami valstij. Protams, dzīvojam atvērtā pasaulē, tomēr aizbraucēju un atbraucēju bilance ir pārāk negatīva.
Tāpēc ļoti priecājamies, ka aug mūsu bizness, ka tas dod mums iespēju radīt darbavietas.
Kā būs turpmāk - grūti prognozēt. Ja tomēr tiks ieviests tā saucamais solidaritātes nodoklis, tas «noēdīs» vairākumu to resursu, ko varam veltīt jaunu darbavietu radīšanai.
Cik zinu, esat vai bijāt iesaistīti divās skaļās tiesvedībās. Viena - starptautiskā, otra - Latvijas līmenī. Tā sauktais Odesas tīkls un NEO lieta.
2013. gada septembrī viena amerikāņu nevalstiskā organizācija laida klajā ziņojumu, kurā bijām apvainoti naudas atmazgāšanā. Tūdaļ pat pārbaudījām minēto, arī regulators veica pārbaudi. Tā kā sapratām, ka šiem apgalvojumiem nav itin nekāda faktiska pamatojuma, pieņēmām lēmumu tiesāties.
Amerikas tiesā pret amerikāņu organizāciju?
Mūs brīdināja, ka tas būs sarežģīti, ilgi un dārgi, bet mūsu galvenais mērķis bija panākt, lai viņi atsauc savus maldinošos apgalvojumus. Process ilga gandrīz divus gadus, panācām mierizlīgumu, kā rezultātā viņi sagatavoja deklarāciju, kurā apstiprina, ka viņiem nav bijis nekāda pamata mūs apsūdzēt jelkādās pretlikumīgās darbībās un viņiem nav zināmi gadījumi, uz kuru pamata varētu izdarīt attiecīgus secinājumus.
Šie apvainojumi kaut kā ietekmēja jūsu biznesu?
Tie deva ļoti noderīgu pieredzi, kompetenci. Mēs daudz ko iemācījāmies. Tas bija pirmais gadījums, kad ļoti nopietni tiesājāmies ārvalstīs.
Jūsu klienti jau ir informēti, ka nepatiesie vēstījumi atsaukti?
Tiem, kuri interesējušies par šo jautājumu - mūsu partneriem bankā, regulatoram -, esam to darījuši zināmu. Nekādus citus paziņojumus neplānojam izplatīt.
Otra lieta - Neo. Pie mums skaļāk izskanējusi.
Ir nenoliedzams fakts, ka bija nozagti lielos apjomos Latvijas personu dati, tostarp mūsu darbinieku, daudzu mūsu klientu, kas maksā nodokļus Latvijas Republikā, dati. Likums mums uzliek par pienākumu rūpīgi sargāt šādas informācijas konfidencialitāti. Šajā gadījumā tie nāca atklātībā neatkarīgi no mums, tāpēc sevi uzskatām par cietušo.
Un svarīgākais jau ir pat ne tas, kas notika, bet gan, lai nekas tāds neatkārtotos. Ja no kādas bankas Latvijā kāds būtu nozadzis klientu kontu izdrukas, es domāju, ka sekas būtu ļoti smagas, pat līdz darbības ierobežošanai. Datu aizsardzības prasības ir ļoti stingras.
Mēs apzināmies, ka daļa šīs informācijas (gan ne attiecībā uz mūsu klientiem) tika izmantota it kā cēlu mērķu vārdā, taču tās ir nošķiramas lietas. Līdzīgi kā gadījumā, ja kāds citu aplaupa tāpēc, ka mājās nav ko ēst, - cietušais taču nešķiros, vai uzbrucējs bijis badā vai labi paēdis. Atsevišķi jāvērtē konkrētais gadījums un atsevišķi - jau valstiskā līmenī - problēmas, kas līdz ar to atklājušās.
Vai sabiedrības attieksme pret baņķieriem laikā, kopš esat šajā biznesā, ir mainījusies?
Banku biznesā esam divdesmit gadu. Es uzskatu, ka mums ir ļoti laba reputācija. Mums ir daudz lojālu klientu un daudz uzticamu, lojālu, augsti profesionālu darbinieku. Protams, jebkurā darbā nākas saskarties ne tikai ar patīkamām lietām - nākas risināt arī problēmas. Ne viss dzīvē ir ideāli. Mēdz būt, ka kļūdās darbinieki, mēdz būt, ka klienti nepilda savas saistības, bet no tā nav pasargāta neviena banka visā pasaulē. Ja tu ko dari, saskaries ar visu attiecību spektru.
Bet jūtams, ka sabiedrībā kopumā attieksme pret bankām pēdējos gados ir uzlabojusies, to rāda arī pētījumi.
Kādu saskatāt nākotni savam biznesam Latvijā?
Banku biznesā attīstības scenāriju ir ļoti daudz. Lai gan aktīvi iesaistāmies uzņēmumu un lielo projektu kreditēšanā un esam atsākuši izsniegt arī hipotekāros kredītus, vienlaikus esam zināmā nogaidīšanas režīmā. Uzmanīgi vērojam situācijas attīstību. Pirmām kārtām gribam saprast, kad beigsies nenoteiktība ekonomikā, nekonsekvence, likumu mainība. Pagaidām uzkrājam spēkus - ne tikai kapitālu, bet arī cilvēkresursus - un gaidām. Domāju, ka pēc kāda gada situācija būs skaidrāka, tad varēsim pareizi izplānot nākotni.
Un kā sokas ar New Hanza City?
Tas ir pilnīgi atsevišķs projekts. Mūsu banku ar šo projektu saista tas, ka tur tiks uzbūvēta mūsu bankas galvenā mītne. Visādi citādi New Hanza City attīstīšana ir nodalīta no mūsu bankas pamatdarbības. Bet vienu gan varu pateikt - New Hanza City būs vislabākais Rīgas rajons. Laikmetīgās mākslas muzejs, banka, mūsdienīgi biroji un dzīvokļi, parks un atpūtas zona - tā būs moderna, ērta un patīkama vide. Piesaistot arī bankas klientu un partneru līdzekļus, tuvāko piecu gadu laikā New Hanza City būvniecībā tiks ieguldīti aptuveni 200 miljoni eiro.