«Uzskatu, ka nevajag mēģināt nodziedāt labāk par citiem, vajag nodziedāt tik labi, cik tu spēj,» ir pārliecināts Edgars, kurš kori vada otro gadu un sapulcinājis ap 90 dziedāt gribētāju. Dziedātāji viņu raksturo kā lielisku profesionāli, azartisku, atraktīvu, jautru, spējīgu iedvesmot dziedāt arvien skanīgāk un labāk.
«Citās skolās, esmu dzirdējis, nav īpaši populāri, ja dziedi korī, bet mūsu koris ir sasniedzis tādu līmeni, - ja tu dziedi korī, tad tas ir svarīgi, tas ir prestižs,» saka Rinalds Brālis. Elita Žumbure piebilst: «Tā nav tikai dziedāšana, tas ir kas tāds, kas saistās ar skolu, ar Latviju, ar dziesmas būtību.» Gatis Gaumigs pat joko: «Mūsu skolas leģendas ir deju skolotājs Gunārs Cekuls-Strods un iepriekšējais diriģents Ludis Poselis. Edgars pat nedaudz viņus atgādina, tikai jaunāks modelis.»
Jautāti par dziesmām, jaunieši atzīst, ka ir grūtas dziesmas, piemēram, Kurzemīte, Dievzemīte, bet esot tādas, kuras vēloties dziedāt vēl un vēl, piemēram, Renāra Kaupera Mana dziesma.
E. Vītola ceļš līdz diriģenta karjerai, izrādās, sācies kā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībniekam. 2000. gadā svētkos dejojis Humanitārās vidusskolas deju kolektīvā Ķimenīte, aizrāvusi neparastā gaisotne. Mācoties 8. klasē, aicināts dziedāt vidusskolas korī, bet 10. klasē jau asistējis kora vadītājai. Pirmos lielos panākumus guvis, vadīdams meiteņu kori Rasa, un domu kļūt par juristu drīz pārspējis kora mūzikas valdzinājums.