«Cēlonis ir kļūdas, kuras neizrunāja savā laikā. Esmu pret parakstu vākšanu, bet nevaru saprast, kā latviešu inteliģence, kura pati pārcietusi rusifikāciju, saprotot, cik svarīga ir dzimtā valoda, tic, ka visi grib un ir pamats ar laiku skolās pārejai pilnībā uz latviešu valodu,» stāsta Jeļena Matjakubova. «Valsts valodai jābūt vienai, bet jābūt iespējai krievu valodu lietot brīvi, jābūt iespējai valodu attīstīt labvēlīgā vidē, tādējādi nostiprinot mazākuma tautību lomu.»
Viņa cēlusies no vecticībnieku ģimenes. Dzīvojuši privātmājā latviskā vidē. Pabeigusi LVU (tagad LU) Vēstures fakultāti. Pirmā darbavieta bijusi jauktā skola, ar krievu un latviešu plūsmu. Direktore bijusi latviete, un skolā dominējusi latviešu valoda, tad arī iemācījusies brīvi runāt latviski. 70. un 80. gados pasākumi notikuši bilingvāli.
Pēc tam Jeļena Matjakubova strādājusi krievu skolā, kur valdījusi pavisam citāda gaisotne, bet nesen realizējusi savu sapni - atvērusi savu privāto profesionālo skolu Sigma, kur mācības notiek divās plūsmās.
«Manuprāt, tas ir ideāls modelis. Nenoliedzu, ka ļoti svarīgi, ko un kā bērniem skolā māca, kā skaidro vēsturi, izglītībai jābūt vispusīgai,» teic Jeļena Matjakubova.
Viņasprāt, jāņem vērā psiholoģiskais moments, ka valodas apguve ne visiem padodas vienādi. Iespējams, tas izraisījis diskusijas arī viņas ģimenē, jo viens no dēliem parakstījies par otru valsts valodu, jo pašam to iemācīties bijis grūtāk.
«Prezidents Valdis Zatlers solīja, ka sadarbība notiks valstiskā līmenī, krievu kopienas pārstāvji tiks iesaistīti valdības veidošanā, bet tas netika realizēts, tādēļ vienai daļai sabiedrības atkal lika aktivizēties un izteikt sava veida protestu,» uzsver J. Matjakubova.
Viņasprāt, no vēstures jāmācās labākie piemēri - 1918. gadā, veidojot jaunu valsti, apvienoja visus un mazākumtautībām piešķīra autonomiju kultūras un izglītības jomā.