Šī ir intriga kopš Medvedeva ievēlēšanas: vai viņš izrādīsies patstāvīgs valstsvīrs vai tikai priekšgājēja Vladimira Putina «aizbāznis» prezidentūras caurumam, kamēr viņš pats atkal varēs kandidēt 2012.gada vēlēšanās? Tuvojoties prezidentūras termiņa vidum, aizvien vairāk pazīmju vedina domāt, ka Medvedevs tomēr varētu būt jauna un alternatīva seja Krievijas līdzšinējiem totalitārajiem vaibstiem.
Medvedevs cita starpā ir arī valdes priekšsēdētājs Mūsdienīgās attīstības institūtā, kas šā gada Krievijai visai revolucionāro februāri papildinājis ar ļoti brīvdomīgu dokumentu «XXI gadsimta Krievija: vēlamās rītdienas tēls». Tas paredz divas iespējas: fundamentālu Krievijas liberalizāciju un demokratizāciju tuvākajā laikā vai arī tās intelektuālo un cilvēkresursu noplicināšanos un teritoriālo sadrumstalotību. Interesanti, ka precīzi šādas prognozes izteiktas arī nesenajā krievu disidenta un cietumnieka Mihaila Hodorkovska vēstulē rietumu elitēm. Acīmredzot Krievijā visplašākajā spektrā darbojas uz valsts demokratizāciju vērsta un nekoordinēta «domnīca» (think tank), un tas ir ļoti cerīgs vērojums.
Bez mēnesi ievadījušajiem vērienīgajiem sociālajiem protestiem Kaļiņingradā un Pēterburgā, kur pavīdēja arī pa politiskai prasībai, ievērības cienīga ir arī Krievijas parlamenta spīkera Sergeja Mironova (partija Taisnīgā Krievija) «noraušanās», publiski kritizējot premjeru Putinu un jauno valsts budžetu. Lai gan par šādu opozicionārismu viņam tūdaļ tika prasīts atkāpties no amata, nedēļas laikā starp spīkeru un tā dēvēto Kremļa partiju Vienotā Krievija tomēr panākts izlīgums, liecinot par nosacīta politiskā plurālisma esamību vai vismaz iespējamību arī pašreizējās Valsts domes ietvaros.