Viss liecina par to, ka finanšu krīzes mantojums politiski vēl ne tuvu nav sagremots. Rietumu pasaulē šobrīd norit process, ko varētu uzskatīt par politiskā vakuuma aizpildīšanu, kas radies tradicionālajām partijām atsakoties apmierināt noteiktas sabiedrības daļas vēlmi pēc radikālākām pārmaiņām.
Vērā ņemams neoliberālisma un eiroskeptiķu spēks sarosījies arī pašā Eiropas Savienības māteszemē. Vācijā tradicionālā partiju spektra radīto tukšumu aizpildīt lūko nedēļas nogalē dibinātā partija Alternative fￃﾼr Deutschland (AfD), kuras politiskā programma ne vienam vien vācietim ausīs skan kā eņģeļu dziesmas.
Partija kā mērķus izvirzījusi eirozonas reorganizāciju, paužot, ka Vācijai eiro nav vajadzīgs un tas kaitējot arī citām valstīm. Viņi atbalsta nacionālo valūtu atpakaļieviešanu vai arī eirozonas sadalīšanu mazākās valūtas savienībās, doma par vācu markas reanimēšanu nedrīkstētu būt tabu. AfD arī atbalsta Eiropas līgumu mainīšanu, lai katra dalībvalsts pēc savas gribas varētu izstāties no eirozonas. Partija vēlētos tā dēvētās Rettungspolitik jeb glābšanas politikas izmaksas no nodokļu maksātāju pleciem pārvietot uz hedžfondu, banku, lielo investoru un citu būmaņu mugurām.
Kas dažam pāri skaustam liek pārskriet patīkama satraukuma tirpiņām, citam var izraisīt nopietnas galvassāpes. No vienas puses stāv vienotās Eiropas ideja, no otras - sabiedrības neapmierinātība ar tās nestajiem augļiem, kas šobrīd vairāk atgādina padomju Latvijā izaudzēto kukurūzu. Sapnis un realitāte ir kā kontinentālās plates, kas arvien vairāk virzās pretējos virzienos un izraisa seismisku aktivitāti.
Kamēr Latvijā eiroskepticisms visbiežāk izpaužas ilgās pēc Piemaskavas vai seno latviešu Ēdenes dārza, AfD biedru kodolu veido makroekonomikas esošie vai bijušie augstskolu pasniedzēji, kas politisko apvienību droši ļauj nodēvēt par profesoru partiju. Savā ziņā tas ir arī mīnuss, jo tās sastāvā trūkst pieredzējušu politiķu, taču tas varētu mainīties, ja partija spēs noturēt vēlētāju uzmanību.
Arī uz kopējā kontinenta fona, kur eironeveiksmes politisku dzīvību iedvesušas dažādu nokrāsu radikāļiem un jokupēteriem, AfD pieteikums izklausās salīdzinoši nopietns. Jaundibinātā partija gan nav spējusi izvairīties no pārmetuma par labējo populismu, tomēr tas drīzāk vērtējams kā tradicionālo spēku aizsargreakcija, par žanra īsto piederību šobrīd vēl norit diskusijas politologu starpā.
Pagaidām partija nevar sūdzēties par sev pievērsto uzmanību. Aprīļa sākumā laikraksta Die Welt uzdevumā veiktā aptauja pauž, ka par AfD šobrīd balsot būtu gatavi 24% vēlētāju, kas šo teikumu pilntiesīgi ļautu beigt ar daudzpunkti. Lai arī partija šobrīd ir uz viļņa, politologi atgādina, ka tā vēl nav kvalificējusies rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām un kā «vienas tēmas partijai» tai tomēr būšot grūti pārvarēt 5% barjeru, jo vācu vēlētājs joprojām labprāt pieturas pie pārbaudītām vērtībām.
Lai kā šis politiskais spēks attīstītos turpmāk, tas jau ir kalpojis par vērā ņemamu signālu, ka daļa sabiedrības arī pašā eirozonas sirdī vēl nav īsti nobriedusi ES tālejošajiem plāniem.