Lai cik vienkāršots būtu Eiropas dalījums «Ziemeļu» un «Dienvidu» izpratnē par to, kā veidojama atbildīga ekonomiskā politika, šī nedēļa iesākās ar diviem piemēriem tam, ka būtiskas atšķirības tomēr pastāv.
Zviedrijas finanšu ministrs Anderss Borgs pirmdien pamatīgi izklāstīja publikai, kas notiks ar valsts ekonomiku 2014. gadā. Raugi, lai gan tas ir vēlēšanu gads, Zviedrijas politiskā kultūra paredz, ka nepatīkamās ziņas nevis turamas zem deķa, bet izklāstāmas savlaicīgi. Tad nu Borgs brīdina, ka šogad valsts IKP pieaugums iepriekš plānoto 1,2% vietā būs 1,1%, savukārt bezdarba līmenis nākamgad būs 8,4%, nevis 8,3%, kā prognozēts iepriekš...
No otras puses, tajā pašā dienā preses konferencē Parīzē Francijas finanšu ministrs Pjērs Moskovisī atsacījās atbildēt uz jautājumu, vai šīs valsts IKP turpinājis samazināties arī šā gada pirmajā ceturksnī... Moskovisī arī pavēstīja, ka nākamgad tiks paaugstinātas pievienotās vērtības nodokļa likmes, bet, kuras tieši un kādā apmērā, palika noslēpums.
Iepriekš minētais nenozīmē, ka Zviedrijas politiķi ir izcilnieki un Francijas - nejēgas. Runa ir par attieksmi. Vienā gadījumā sabiedrība tiek uztverta kā dialoga partneris. Savukārt otrajā gadījumā pret publiku izturas kā ne visai saprātīgu kaimiņu, kuru labāk lieki neuztraukt, jo kaimiņš noteikti kaut ko pārpratīs.
Lai gan Latvijas amatpersonas bieži kā paraugu min Skandināviju, mentāli tām tuvāks ir šis otrs «piegājiens».
Piemēram, kāpēc nevar godīgi pateikt, ka neprognozētu izdevumu rezultātā (savulaik izsniegtie galvojumi, turklāt ne tikai Liepājas metalurgam) neko pamanāmu papildus finansēt 2014. gadā nevarēs? Tas var ietekmēt pašvaldību vēlēšanu iznākumu? Pat ja tik triviāli, tad - vai nepiepildījušās cerības pusgadu vēlāk Saeimas vēlēšanu rezultātu 2014. gadā neietekmēs? Un kāpēc nevar atzīt, ka valsts līdzšinējā politika enerģētikā satamborēta tik dīvaini, ka nu, mēģinot piebremzēt elektroenerģijas cenu kāpumu, tas virknē pašvaldību var nozīmēt maksas par siltumu palielināšanos? Nepatīkams ir jebkurš izmaksu kāpums, bet, ja to neslēpj līdz pēdējam brīdim, var mēģināt sagatavoties. Ja ņem vērā, ka veselības nodokļa ieviešana, pārdalot iedzīvotāju ienākumu nodokli, nozīmē mazākus ieņēmumus pašvaldībām, kā var pieņemt lēmumu par šāda nodokļa ieviešanu, nepasakot uzreiz, kāda būs likme?
Kas tā par dīvainu iedomu, ka amatpersona, kas neveikli taisnojas par solītā nenotikšanu, izskatās labāk par amatpersonu, kas saka, kā ir? Un, atvainojos par banalitāti, ir labāk, ja ziņu par ūdens atslēgšanu pavēsta dažas dienas iepriekš... Šķiet, virkne amatpersonu ir sapinušās: atturīgums informācijas sniegšanā tiek argumentēts ar negatīvismu sabiedrībā, tomēr tikpat labi var teikt, ka šī aizdomīguma cēlonis ir tieši skaidras valodas trūkums.