Pēdējās dienas sabiedrības prātus sašūpojusī Saeimas deputāta Raivja Dzintara (VL-TB/LNNK) nesenā uzstāšanās Saeimas komisijā, šauboties par filmas Kolka Cool iedvesmojošo lomu, aktualizējusi diskusiju, kāda dzīve jārāda kino un kādu to vēlas redzēt politiķi, kam valstij vajadzētu piešķirt naudu un kam ne.
No Dienas aptaujātajiem 42 Saeimas deputātiem režisora Jura Poškus filmu Kolka Cool bija redzējis tikai viens (!) - Jānis Upenieks. Tas gan netraucēja, ka viedokļi par to gan bija lielākam skaitam politiķu. Vieni filmas izraisītās rezonanses iespaidā to vēlas noskatīties, bet citi tieši tāpēc to negrib redzēt. Deputātu viedokļos dominēja aicinājums rādīt ne tikai dzīves tumšo pusi. Kad Ingūna Rībena (Vienotība) bija kultūras ministre, līdzīgu diskusiju izraisīja premjera Einara Repšes jautājums, kāpēc valsts budžeta projektā kino paredzēta atsevišķa programma. «Tā nav manējā kino estētika,» atzina I. Rībena, citu pēc citas saucot latviešu filmas, kurās dominē dzīves skarbā puse, drūma bezcerība, nolemtība. Viņasprāt, cilvēkiem vajag kādu cerību, kaut ko iedvesmojošu, lai ir spēks izrauties no šī staignāja, un iemācīties gūt dzīvē prieku.
Šādi un līdzīgi viedokļi liek aizdomāties - kāda tad ir kultūras, arī kino, misija sabiedrībā. Vai tam jābūt par opiju tautai. Vai tieši otrādi - par atmaskotāju un skarbu kritizētāju. Vai arī tas ir mākslinieka dziļi subjektīvs skatījums par dzīvi, kas, ak brīnums, dažkārt uzrunā arī daudzus citus cilvēkus. Vai neuzrunā. Par šiem jautājumiem izsenis jau intelektuālie prāti lauzti un filozofiski traktāti rakstīti. Bet māksla turpina savu dzīvi neatkarīgi no tās pareizības vai nepareizības skaidrojumiem. Tikai viens gan ir konstatēts fakts - politikas iejaukšanās nekad ne pie kā laba nav novedusi. Šedevrus nav radījusi.