Kāpēc izlēmāt beidzot šurp atbraukt?
Lai jūs redzētu.* Šī ir pirmā reize, kad mēs apmeklējam Dienu. Mēs gribējām pārliecināties… Ir bijis pietiekami daudz laika, kopš mēs iegādājāmies uzņēmumu, tāpēc ļāvām lietām stabilizēties, jo, kad tas tika iegādāts, bija diezgan sarežģīts laiks, kā jūs zināt.
Vai esat apmierināts ar redzēto?
Jā. Mums nebija īsta priekšstata, ko mēs brauksim skatīties, kā vien tas, ka šis ir mediju uzņēmums, tāpēc - jā.
Vai jūs plānojat runāt ar Dienas darbiniekiem? Žurnālistiem noteikti ir diezgan daudz jautājumu.
Nē. Nav nepieciešams. Tikai ar jums abām.
Kāpēc?
Runāt par ko?
Par jūsu plāniem, piemēram.
Mums nav citu plānu, tikai tie, kurus mēs esam uzticējuši Aleksandram [Tralmakam, a/s Diena valdes priekšsēdētājam - red.). Tā ir mūsu investīcija. Mēs negribam iejaukties mediju darbā.
Kādus mērķus esat vadības komandai izvirzījis? Nav noslēpums, ka medijiem pasaulē un īpaši Latvijā patlaban ir grūti laiki. Vai esat noteicis, piemēram, kad uzņēmumam ir jāsāk pelnīt?
Mērķis ir tikai stabilizēt situāciju un padarīt uzņēmumu atkal pelnošu.
Kad?
Tik ilgi, cik tas prasīs. Mēs esam izveidojuši komandu, un tai ir plāni padarīt uzņēmumu atkal pelnošu. Pašlaik viņi stabilizē uzņēmumus. Mērķis ir atgriezties pie peļņas, cik ātri iespējams, bet ne par katru cenu. Tas jādara kontrolētā veidā.
Bet vai ir kāda robeža - kas ir «cik ātri iespējams»?
Man nav ne jausmas. Tik ilgi, cik tas prasīs. Aleksandrs izveidoja plānu, parādīja mums.
Jūs esat apmierināts?
Jā.
Vai pēdējā laikā esat veikuši kādas riska investīcijas kā šīs?
Mēs vienmēr uzņemamies risku. Mēs investējam, un tas ir riskanti. Bet patlaban saistībā ar medijiem plānu nav.
Bet plānojat?
Nē, ne šajā posmā. Es zinu, ka Aleksandrs raugās uz citiem mediju uzņēmumiem, bet nav tādu mērķu vai nozīmīgu plānu.
Bet ja viņš atradīs ko interesantu?
Mēs izskatīsim, protams. Ja tas būs loģiski un tas varēs strādāt paralēli Dienai vai arī kā atsevišķs bizness, mēs to izskatīsim.
Kopš īpašnieku maiņas ir pagājis daudz laika, bet joprojām darba kārtībā ir jautājums - kāpēc jūs tik ļoti slēpāties?
Es nedomāju, ka mēs slēpāmies. Vai tad?
Vai tad ne?
Vai mēs slēpāmies?
Vairākus mēnešus. Šī ir pirmā reize, kad mēs jūs redzam.
Es domāju, bija svarīgi pārliecināties, ka viss ir stabilizējies. Kad mēs nokārtojām darījumu, visi bija diezgan apbēdināti un emocionāli. Es nedomāju, ka bija iemesls mums šeit būt kā īpašniekiem, jo mēs pilnībā uzticamies Aleksandram. Bija svarīgi, lai viss būtu mierīgi un stabili, pirms mēs šeit ierodamies. Bet mēs neslēpjamies. Esam uzsvēruši tūkstoš reižu, ka mēs esam īpašnieki.
Bet kā mēs varam būt droši, ka jūs esat patiesais īpašnieks?
Mēs tagad šeit sēžam.
Bet mēs neredzam nekādus dokumentus. Atliek jums ticēt vai ne.
Bet jūs mums ticat? Kāpēc lai es tērētu savu laiku, braucot šeit, ja es nebūtu īpašnieks? Tā ir smieklīga lieta, ko cilvēki var domāt. Mēs esam ļoti turīga ģimene, mēs esam ļoti labi pazīstami. Kāpēc lai mēs kaut ko tādu darītu, ja mēs nebūtu īpašnieki? Tam nav jēgas.
Vai jūs esat sastapis kādas Latvijā nozīmīgas personas? Piemēram, nozīmīgas figūras Latvijas politikā?
Nē.
Piemēram, Aināru Šleseru**?
Kas viņš vai viņa ir?
Tagad Rīgas vicemērs, bet arī pietiekami nozīmīga persona Latvijas politikā.
Mēs ieradāmies vasarā, un es uz īsu brīdi sastapu premjerministru. Tas ir viss.
Kāpēc jūs runājāt ar premjeru?
Mēs diskutējām par kaut ko banku sektorā.
Vai jums ir kādas intereses Latvijas banku sektorā?
It nemaz.
Kurus sektorus jūs redzat kā potenciālus, kur investēt Latvijā vai Eiropā?
Pirms es ko saku… Mēs esam cīnījušies astoņus vai deviņus mēnešus ar cilvēkiem, kuri mums jautā - vai jūs esat īpašnieki? Kas jūs esat? Kāpēc slēpjaties? Mēs neslēpjamies, mēs esam īpašnieki. Ir uzskats, ka mēs «pārstāvam kādu». Tā tas nav. Tas ir smieklīgi kaut ko tādu apgalvot. Mums ir reputācija, kas jāuztur kā labi zināmai ģimenei. Mēs nebūtu iesaistīti šādās lietās. Tā kā mēs pilnībā atbalstām uzņēmumu, domājam, ka šeit ir lielas iespējas, varam lūkoties uz kādiem ieguvumiem nākotnē, lai arī pašlaik nav tādu plānu. Tagad ir bijis īstais laiks, lai atnāktu, ņemot vērā pēdējā gada notikumus.
Kas, manuprāt, ir interesanti? Eiropā ir daudz problēmu, kompānijām ir daudz problēmu. Kredītu krīze, korporatīvas neveiksmes, tagad arī valstu krīzes - tas viss ir radījis ievērojamus sarežģījumus cilvēkiem. Mēs pozicionējam sevi kā ģimeni, kas vēlas gūt priekšrocības no situācijas, kas rodas no šīs lejupslīdes. Tas var būt jebkurā sektorā. Banku sektors ir ļoti interesants, tur ir daudz iespēju. Nesen mēs arī iegādājāmies banku.
Bet banku sektors Latvijā?
Es domāju, ka tas ir pārāk mazs tirgus, lai mēs iesaistītos. Mēs to apskatījām, bet nebija nekā tāda, kas mūs interesētu.
Ir viena banka, ko varētu pārdot, - Parex banka…
Ir pārāk daudz sarežģījumu. Tā pieder valstij, valdība vada procesus - sadalīt to vai pārdot. Tas ir sarežģīti, un nav jēgas tādiem kā mums darīt ko tādu, kas ir sarežģīti, jo ir vieglākas lietas, ko darīt. Mēs pozicionējam sevi kā tādus, kas izdara investīcijas ar augstu likviditāti, mums ir daudz naudas, ko investēt, ir citas ģimenes, kas ir tādā pašā pozīcijā.
Bet arī mediju tirgus Latvijā ir diezgan mazs. Kāpēc tajā esat ieinteresēts?
Mums nav interešu iejaukties mediju darbā. Tā ir tikai investīcija. To mums parādīja, un mums šķita - hei, tas ir interesanti. Es zinu, ka jūs gribat, lai jums pasaku ko citu, bet tā tas ir. Šeit nav nekādas drāmas, tā ir tikai investīcija.
Ko jūs domājat par situāciju, ka vairāki vadošie darbinieki pirms dažiem mēnešiem aizgāja no darba Dienā?
Man nav ne jausmas, kāpēc viņi aizgāja.
Viņi neticēja, ka jūs esat patiesais īpašnieks.
Tad viņi aizgāja nepareizā iemesla dēļ. Viņi atbrauca mani apciemot Londonā. Cik reizes es viņiem teicu, ka esmu īpašnieks, viņi man neticēja. Ko es varu darīt?
Cilvēki gribēja redzēt dokumentus.
Ja cilvēkiem ir tik svarīgi redzēt dokumentus, mēs tos varam parādīt. Tas ir ļoti vienkārši - tas ir tikai viens papīra gabals.
Vai pieļaujat iespēju pārdot uzņēmumu, ja, piemēram, tuvākajos mēnešos tiek izteikts tāds piedāvājums?
Nav plāna pārdot uzņēmumu.
Pat ja ir ļoti izdevīgs piedāvājums?
Tas atkarīgs no Aleksandra. Ja viņa šeit nav, mums nav intereses šeit būt, jo mēs paļaujamies uz šo cilvēku komandu. Ja viņš nāks ar piedāvājumu to pārdot, mēs to izskatīsim un lemsim, vai tas ir pareizi. Mums tā ir tikai investīcija, mēs negribam šo biznesu vadīt, bet uzņēmuma vadība mums katru mēnesi atskaitās.
Ja uzņēmumos apsīks finanšu plūsma, vai jūs esat gatavs ieplūdināt vēl papildu līdzekļus vai arī komandai pašai šeit būs jātiek galā?
Mēs pilnībā atbalstām uzņēmumu. Mēs esam īpašnieki.
Cik jūs esat investējuši?
Tas ir jāprasa Aleksandram, vai viņš to vēlas atklāt.
Vai jūs ticat, ka avīzēm ir nākotne?
Jā. Ir daudz manas paaudzes cilvēku un vecāku, kas lasa avīzes. Viņi negrib lasīt internetā.
Bet tik mazā tirgū kā Latvijā?
Ir jābūt vajadzībai pēc avīzēm. Kā jūs domājat - vai ir vajadzība pēc avīzēm?
Es esmu tikai reportiere, es uzdodu jautājumus.
Es esmu tikai investors un uzdodu jautājumu - kā jūs domājat, vai ir vajadzība pēc avīzēm?
*To see you, guys
** Ainārs Šlesers raidījumam Nekā personīga oktobrī atzina, ka saticis Roulendu senioru ar piecu cilvēku komandu