Lai gan elektrības ražošanā patlaban un vidējā laika periodā noteicošo vietu ieņem fosilo energoresursu izmantošana, pēdējos gados pasaulē arvien pieaugoša uzmanība tiek veltīta arī elektrības ražošanai no atjaunojamiem resursiem. Tas saimnieciski izvērtējams arī Latvijā.
No ekonomiskā izdevīguma viedokļa viszemākā kilovatstundas pašizmaksa ir elektrībai, kas iegūta lielajās hidroelektrostacijās. Ūdens spēks ir neizsīkstošs energoresurss, niecīgi CO2 izmeši. Tajās elektrības izmaksas nepārsniedz 2,5-3,5 sant./kWh. Visu Daugavas HES (ar jaudu: Ķeguma HES - 261 MW, Pļaviņu HES - 868 MW un Rīgas HES - 402 MW) izstrādātās elektroenerģijas kilovatstundas pašizmaksa svārstās ap 0,6-0,8 santīmiem. Tā ir lētāka, arī salīdzinot ar elektrību, kas ražota no dabasgāzes. Un bez jebkāda ārējā finansiālā atbalsta.
Latvijā saskaņā ar CSP datiem 2006.-2010. gadā hidroelektrostacijās vidēji gadā saražoti 3103 miljoni kilovatstundu elektroenerģijas. Tas veidoja 57,3% no kopējās saražotās elektroenerģijas daudzuma Latvijā. Taču vēl neapgūtais Daugavas hidroenerģētiskais potenciāls tiek vērtēts ap 1,2 miljardiem kilovatstundu gadā. Tas var nosegt visu no valsts elektroenerģijas gada importa/eksporta starpības, kāda bija izveidojusies vidēji 2009.-2010. gadā.
Neapgūtās atjaunojamās elektrības ieguves iespējas varētu izmantot, piemēram, papildus izbūvējot Daugavpils HES un Jēkabpils HES. Arī no Krievijas un Baltkrievijas ienākošie vižņi tiktu sadalīti pa vairākiem posmiem, un nebūtu jāiztērē prāvi līdzekļi plūdu briesmu novēršanai. Katra no jauna uzbūvētā HES tiktu izmantota arī kā tilts pār Daugavu, kas uzlabo autotransporta un dzelzceļa satiksmi, kopumā radot būtisku finansiālo līdzekļu ekonomiju.
Dārgāka ir elektroenerģija, kas iegūta no citiem atjaunojamiem energoresursiem. Neapšaubāmi nozīmīga ir cietā biokurināmā izmantošana kondensācijas elektrostacijās (elektrība + siltums). Taču, elektroenerģijas ražošanā izmantojot par kurināmo šķeldu, ap 70-75% enerģijas pārvēršas siltumā. Elektrības iznākums ir mazāks, tāpēc tā ir dārgāka.
Latvijā zināmas priekšrocības ir arī kūdras izmantošanai, bet to it kā negrib atzīt par atjaunojamo energoresursu. Latvijā 80. gados tika iegūts 1,1 milj. t kurināmās kūdras gadā. Rūpnieciskai sadedzināšanai izmantojamie kūdras krājumi ir 230 milj. tonnu (5% no visiem kūdras resursiem), kas var dot ap 660 miljoniem MWh kopējās enerģijas. Šo resursu pietiek vairākiem simtiem gadu. Purvu veidošanās un attīstība turpinās, kūdras biezums lēni palielinās. Somijā 2008. gadā no kopējā elektrības daudzuma kūdras elektrostacijās tika saražoti 6,7% no kopējā elektroenerģijas daudzuma valstī. Te elektroenerģijas, ko iegūst no kūdras, pašizmaksa (EUR/MWh) vērtē 43,6, no koksnes - 73,6, dabasgāzes - 51,2 un akmeņoglēm - 45,7 (neskaitot sadārdzinājumu par kaitīgiem izmešiem sadedzinot).
Elektrību varētu iegūt arī no celulozes - papīra ražošanas kompleksa, ja tas tiktu uzcelts Latvijā atbilstoši vides aizsardzības nosacījumiem, piemēram, Kurzemes jūras piekrastē starp Ventspili un Liepāju, kā tas bija iecerēts. Ražojot ap 600 000 t celulozes gadā, varētu pārstrādāt ap trim miljoniem kubikmetru tievās koksnes un šķeldas, ko tagad galvenokārt izved uz Skandināvijas celulozes rūpnīcām (pēdējā desmitgadē Latvija vidēji gadā eksportēja 1,3 milj. kubikmetru skuju koku un 1,5 milj. kubikmetru lapu koku papīrmalkas sortimenta). Bez pamatprodukcijas - celulozes un papīra - vienlaikus var saražot realizācijai uz ārpusi arī dažus simtus miljonu kilovatstundu elektroenerģijas.
Latvijā 2010. gada sākumā vēja elektrostacijās bija uzstādītas tikai 29 MW jaudas, un tajās 2009. gadā saražoja 50 MWh elektroenerģijas. Vēja enerģijas asociācijas valdes priekšsēdētājs P. Barons vēja potenciālu Latvijā uz sauszemes vērtē ap 600 MW (1300 GWh), selgā - 1200 MW (3000 GWh), ko varētu apgūt ilgākā periodā 20-40 gados.
Sauszemē, piemēram, Austrijā, vēja enerģētikas darbu uzskata par rentablu, ja atlīdzība noteikta ap 7 sant./kWh, kur būtu ietvertas arī sabalansēšanas izmaksas līdz 0,7 sant./kWh. Zemākas izmaksas ir tajās vēja elektrostacijās iegūtai elektrībai, kuras izvietotas jūras piekrastes joslā abpus krasta līnijai. Vācijā jūras vēju turbīnās iegūtās elektrības tipiskā pašizmaksa esot 5-7 sant./kWh. Paredz, ka nākamajos 10 gados elektrība no vēja enerģijas būs saimnieciski izdevīga bez atbalsta no ārpuses.
Ir zināmas iespējas iegūt elektrību arī no biogāzes. Pēc mūsu aprēķiniem, biogāzes ražotnē ar 500 kW elektrisko jaudu, kurā nav iespējams izmantot lētos mājlopu šķidrmēslus, vienas kilovatstundas elektrības pašizmaksa var sasniegt ap 10-12 sant./kWh, bet tur, kur izmanto vairāk nekā 30% no kopmasas mājlopu šķidrmēslu - ap 9-10 sant./kWh. Ir pieņēmumi, ka līdz 2030. gadam, izmantojot efektīvāku tehnoloģiju, te elektrības izmaksas samazināsies līdz 4-6 sant./kWh.
Turklāt saražotās elektrības piedāvājums no biogāzes ražotnēm ir vienmērīgs, tas neizvirza prasību elektroenerģijas iepircējiem radīt papildu jaudas, lai nodrošinātu nepārtrauktu enerģijas piegādi laikā, kad objektīvu apstākļu dēļ elektrība netiek ražota (vēja elektrostacijās, kad nepūš vējš). Attīrītā veidā tā labi ievadāma kopējā publiskajā dabasgāzes tīklā, kā arī izmantojama kā biometāns transportlīdzekļu dzinējos. Var prognozēt, ka Latvijā pieejamie substrāti nākamajos 20 gados varētu nodrošināt līdz 800 miljoniem kubikmetru biogāzes ieguvi gadā, kas ļautu iegūt ap 1,7 miljardiem kilovatstundu elektrības.
Nākotnē pieaugs arī elektroenerģijas ražošana no fotovoltaika iekārtām, saules starojuma. To apliecina arī citu valstu pieredze, kur ir līdzīgs saules starojums kā Latvijā. Taču tā vēl ir padārga. Tomēr šis segments attīstās. Fotovoltaika elektrības izmaksas sarūk visstraujāk, salīdzinot ar citiem atjaunojamiem energoresursiem. Te ir vēl liels tehnoloģiju uzlabojumu potenciāls. Fotovoltaika elektroenerģijas pašizmaksu Viduseiropā patlaban vērtē ap 28 sant./kWh , 2016. gadā paredz - 16 un 2020. gadā - 14 sant./kWh.
Vienlaikus vidējā termiņa periodā atjaunojamā elektroenerģija vēl negarantēs nepieciešamo patēriņu, un nevarēs atteikties no parastajiem, konvencionālajiem energonesējiem. Elektrības ražošanai no atjaunojamiem resursiem jānotiek kombinācijā ar efektīvu elektroenerģijas ieguvi tradicionālā veidā, piemēram, no dabasgāzes kā vislētākā, visdraudzīgākā videi un ilgtspējīgākā fosilā energonesēja. Dabasgāzes CO2 izmeši ir tikai 60% no koksnes un 51% no akmeņogļu izmešu daudzuma.
No iepriekš aplūkoto likumsakarību viedokļa būtu veidojami arī investīciju projekti, kurus valsts varētu piedāvāt interesentiem. Līdzekļus, ko valsts ieguvusi, pārdodot siltumnīcefekta gāzu emisijas vienības, lietderīgi piesaistīt iepriekšminēto ekonomiski efektīvāko atjaunojamās elektrības veidu attīstībai.