Es tiešām to nezināju. Es, godīgi sakot, nedomāju, ka tas notiks. Manai demisijai bija ļoti personiski apsvērumi. Es par to domāju trīs dienas. Politiskajā telpā ir izskanējuši visādi apgalvojumi par mani un manu iespējamo saistību ar to, ka manas sievas vadīta biedrība saņem ziedojumus no uzņēmējiem. Manā izpratnē pārmetumi interešu konfliktā ir diezgan viegli atspēkojami. Es arī esmu centies teikt, ka tās ir pilnīgas muļķības. Bet situācija valstī šobrīd ir tāda, ka uzticības līmenis visam, ko saka valsts amatpersonas, ir nekāds. Es saprotu, ka, ja es rīkotos citādi, aizsūtītu iesniegumu KNAB, lai izskata manu lietu, es sabiedrības acīs izskatītos kā amatpersona, kas savu darba laiku aizņem savu personīgo problēmu kārtošanā. Tā vietā, lai pienācīgi rīkotos šīs drausmīgās traģēdijas iespaidā, mūsu gadījumā, piemēram, uzlabojot būvniecības regulējumu, vērtējot to, kas noticis, un galu galā rūpējoties, lai iedzīvotājiem nebūtu sajūtas, lai kurā katrā mirklī, kurā katrā mājā viņiem var uzkrist uz galvas jumts.
Kā jūs vērtējat premjera Valda Dombrovska demisiju?
Es patiesībā apsveicu premjeru Valdi Dombrovski par šo lēmumu. Manuprāt, tas ir vajadzīgs. Iespējams, tas bija nepieciešams ātrāk. Nevis no tāda viedokļa, ka es tiešām domāju, ka Valdis Dombrovskis kaut kādā ziņā ir vainojams pie tā, kas ir noticis, vai arī, ka viņa rīcības rezultātā kaut netieši tas līdz tam ir novedis. Bet skaidrs ir tas, ka šī ir ļoti liela krīze, un galvenokārt tā ir neuzticēšanās krīze valstij. Jo tā ir drošības krīze. Cilvēki jūtas apdraudēti. Fiziski apdraudēti pēc šī notikuma. Un fiziskās drošības nodrošināšana ir primārā valsts funkcija. Un šādā situācijā, ja šī apdraudējuma sajūta ir, demokrātiskā sabiedrībā tas ir pareizi, ka politiķi reaģē, uzņemoties politisku atbildību par šo. Tas ir - demisionējot.
Kam ir jāatrisina esošā drošības krīze valstī?
Drošības krīzes atrisināšana - tas viennozīmīgi ir valdības darbs.
Valdis Dombrovskis un līdz ar to viņa valdība ir demisionējusi, kas ir spējīgs atrisināt šo drošības krīzi šajos apstākļos?
Es ļoti ceru, ka Valsts prezidents un politiskās partijas šajā situācijā pēc būtības sapratīs, ka visi citi politiskajās ļoti svarīgie jautājumi, sākot ar termiņuzturēšanās atļaujām un beidzot ar ostu nodevām, salīdzinot ar šo krīzi, kas pastāv, ir nieks. Un jāvienojas politiski ir par to, lai kopīgā darbā pirmām kārtām šo uzticēšanās krīzi pārvarētu. Un var atlikt citus darbus un nedarīt.
Sabiedrībai ir jāpaskaidro, kādi būs drošības pasākumi, lai novērstu, ka vēl kaut kas sabrūk, cik drošs būs būvniecības regulējums…
Ko mēs darīsim ar esošajām ēkām? Ko mēs darīsim ar uzticēšanās, paļaušanās sistēmu uz valsts un pašvaldības lēmumiem? Plašā nozīmē! Te nav pat runa tikai par būvniecību. Vai tās ir ugunsdzēsības normas, vai tā ir valdības attieksme jebkurā lēmumu pieņemšanas lietā. Paļaujoties uz to, ja valdības vai pašvaldības iestādes ir pieņēmušas lēmumus, ka viņas šos lēmumus ir rūpīgi izvērtējušas, rīkojas cilvēki. Ja viņi nevar uz to paļauties, viņi vismaz var domāt, ka tās ir rūpīgi attiekušās pret to. Tagad? Tas ir tas jautājums.
Varbūt tieši tagad ir pienācis laiks, kad ir jāveido šī plašā koalīcija, kurā ir pārstāvētas visas Saeimas partijas? Varbūt tāda varētu vairot sabiedrības uzticību?
Man ir grūti pateikt, kāds ir optimālais politiskais process šim jautājumam. Es pieļauju, ka tas vienkārši nebūs iespējams.
Man ir grūti iedomāties, ka pašreizējo politisko spēku - Vienotības, Reformu partijas un Nacionālās apvienības - veidota koalīcija vairs būtu spējīga panākt sabiedrības uzticēšanos.
Es domāju, efektīvākais veids, ja viņi vēlas tieši šādā kombinācijā, nevis kādā citā atjaunot uzticību, tā ir ļoti ātra vienošanās. Ir ļoti īss brīdis līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Principā ir jāpanāk ļoti ātra vienošanās par darāmo darbu loku. Par cilvēku loku, kas to nodrošinās. Un kopīgs darbs ar Valsts prezidentu pie valdības izveides. Tas jau tad ir solis, kas demonstrē, ka politiķi ir atbildīgi.
Varbūt beidzot ir jāizbeidz šī prakse ar koalīciju un Satversmē nekur neparedzētu koalīcijas padomju, kuru lēmumi ir augstāki par valdības lēmumiem, veidošanu?
Es domāju, ka partiju sadarbība parlamentārā demokrātijā ir normāla iezīme. Es tur neredzu neko sliktu. Cits jautājums, ka ir jānošķir valdības lēmumi no koalīcijas padomju lēmumiem.
Bet jau pašreizējā Satversmē ir paredzēts, ka premjers ir atbildīgs par valdības darbu. Kāpēc viņam primāri ir jāvadās pēc koalīcijas padomju lēmumiem, kas Satversmē nav paredzēts?
Šai pozīcijai es pilnīgi piekrītu. Koalīcijas padome man liekas normaļs instruments. Bet pašreizējās koalīcijas līguma elementi, kas attiecas uz «lēņu» saimniecībām noteiktam politiskam spēkam, - tas, man šķiet, ir ļoti neproduktīvs risinājums. Tā vietā pareizāka būtu partiju vienošanās par darbu apjomu. Un brīvākas rokas, kopīga uzticēšanās premjeram. Ja viņi neuzticas, viņi jebkad var nogāzt to valdību. Un kopīgs darbs, izvēloties labākos ministru kandidātus, un tas nav nemaz tik grūti. Pie tam es galīgi neatbalstu ideju par «tehnokrātu valdību». Ka tagad saaicina kaut kādus viedos cilvēkus no malas, kas tagad pārvaldīs valdību. Pasaules vēsturē tie ir ļoti reti gadījumi, kad «tehniskas valdības» ir labi strādājušas pat lielas krīzes apstākļos. Jo tehnokrātu valdībām ir tendence pozicionēt sevi nevis kā cilvēkus, kas uzņemas atbildību, bet kā cilvēkus, kas ir gudrāki par citiem. Un tas mūsu situācijā, kad pastāv šī uzticības krīze starp valdību un sabiedrību, es nedomāju, ka tas, kas mums ir vajadzīgs, ir sajūta, ka valdība ir augstprātīga.
Mēdza uzskatīt, ka Valdis Dombrovskis ir neaizstājams.
Es domāju, ka neaizstājams cilvēks, tas vispār ir ļoti īpašs gadījums. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijā ir arī citi cilvēki, kas var sastādīt valdību. Cita lieta, ka mēs tagad veidosim valdību, no kuras pilnvaru laika lielu laiku aizņems vēlēšanas. Divas pēc kārtas. Un tas ir vienlaikus ar šo uzticības krīzi, kas ir izveidojusies. Pēc būtības ir jāizvēlas cilvēks, kas var pārliecināt citus cilvēkus, ka viņš rīkojas ar mērķi šo krīzi novērst. Un tur pat nav svarīgi, ir iepriekšēja pieredze politikā vai nav.