Apkārt lauki, netālu lidosta Rīga un arī pati pilsēta vien desmit minūšu braucienā no Ainavām. Uz vārtiem brīdinošs uzraksts: «Uzmanību, suns!» Pa celiņu pretī steidz Arvīds ar Piparu saitē. Suns raujas un nikni ņirdz uz mums zobus. Savukārt nez no kurienes lingot izlingojušais Duksis rej kā traks, bet skaidri redzams - kodējs šis nav. Paula Daniela viņu kušina, bet suns rej un rej. Arvīds smej: «Zvaniņu gribējām un zvaniņu dabūjām ar'.»
Par laimi, fotosesija pagalmā beidzas veiksmīgi, ja neskaita kaķenes Merilinas atstātos skrāpējumus uz Annas Petras rokas. Skaidrs - cik ilgi kaķis var pozēt? Suņi paliek ārā, Merilina istabā ātri aizlavās projām no acīm, bet Arvīds veikli sagatavo lielisku kafiju late. Paula Daniela, kas mācās Rīgas Juridiskajā augstskolā, un Latvijas Kultūras akadēmijas studente Anna Petra sameklē niknā Pipara dokumentus. Tie apliecina, ka Pipars jeb Piper Idel ir īsts vācu aitu suns ar superdižciltīgiem radurakstiem, īsts fon-fon-fons.
Duksis aiz loga turpina bezjēgā trokšņot. Gar balto sienu kā melna bulta uz virtuvi aizšaujas Merilina. Četratā mājīgajā viesistabā sarunājamies par Mūrnieku dzīvniekiem.
Par Piparu
Pirms desmit gadiem Paula Daniela bija saskatījusies seriālu par Komisāru Reksi un sapņoja par savu personīgo Reksi. Arvīds ar savu mammu nolēma viņai uzdāvināt suni. Dzimšanas dienā abi sauca Paulu Danielu, lai iznākot pie vārtiem, kāds puisis pēc viņas taujājot! Tas bija Pipars! Veselus divus gadus suns tika vests uz skolu un, iespējams, kopš tiem laikiem ne īpaši ieredz vīriešus. Tas, protams, neattiecas uz savējiem, bet svešie dabūjuši trūkties. Arvīds pat kādam maksājis par saplēstām biksēm, bet nejauši pagalmā iekļuvušie «interesenti», Piparu ieraugot, uzstādījuši olimpisko sprinteru cienīgu rekordu. Mājinieki gan uzskata, ka Pipars ir inteliģents, čomisks suns, kam ļoti patīk bērni, un ir labs sargs. Kad Elza Roberta bija pavisam maziņa, Pipars viņu pieskatīja kā acuraugu. Ar tādu pašu uzcītību viņš uzpasē arī pagalmā atstātu ķerru. Taču gadi iet. Pipars vairs lāgā nedzird, visu laiku gulšņā vien. Jau šķita - cauri ir, teju galus atdos. Tad tika nolemts atvest vecītim konkurentu. Tieši pirms gada no Ulubeles patversmes Ainavās ieradās Duksis. Viņš bija «ar vasaras raibumiem uz deguna un bez astes. Prasījām - kāda šķirne? Mums atteica - kādu gribat, tāda būs!» Arvīds atceras: «Vedām priecīgo Duksi projām, bet voljērā palika trīs brālīši, kuri bēdīgi noskatījās uz mums.» Tagad jāsaka, ka Duksim paveicās, jo pēc pāris dienām viņš smagi saslima ar parvovīrusu. Tika aizvests uz klīniku Kavets, nodzīvoja stacionārā četras dienas, tika dakterēts, ne dzīvs, ne miris gulēja pieslēgts sistēmai. Kad ģimene brauca ciemos, kucēns mēģināja slieties kājās, bet atkal sabruka. Paula Daniela stingri pieteica: «Duksi, tev jādzīvo!» Iedomājieties - kucēns saņēmās un atžirga. Arvīds domā, ka vīruss noteikti bija inficējis arī patversmē palikušos Dukša brālīšus: «Tagad viņi jau ir citos medību laukos, jo bez sarežģītas ārstēšanas no postošās infekcijas vaļā netikt.»
Dēliņa vietā
Duksis ar Piparu tika iepazīstināts soli pa solim: vispirms tikai saošņājoties - kā nekā tomēr konkurents! Par pārsteigumu visiem, Pipars jaunpienācēju uzņēma mierīgi, kā dēliņu, mācīja viņam suņu gudrības, ļāva visādi izdarīties. Duksis tā arī auga - dzīvespriecīgs, apsviedīgs zvaniņš. Ja Pipars rej tikai acīm redzama iemesla dēļ, viegli uzbudināmais Duksis aprej gan pagalmā atstātu maisu, gan mašīnas, kas, sirēnām kaucot, traucas uz lidostu, gan pa pļavu staigājošo stārķi, gan žiperīgo Merilinu. Duksis kaķeni trenkā tikai pagalmā - uzdzen viņu kokā, bet Merilina nebaidās, drīzāk skatās, vai nav skrējusi par ātru, varbūt Duksis nemaz šo nepamanīja? Duksim ir arī dārznieka spējas - omes uz ziemu nopakotās rozes šis pa vienai atraka un izvazāja pa pagalmu! Taču - ko no tāda gribēt, kas nav skolā gājis? Tikai pašā ziemas spelgoņā abi tiek uzaicināti ieiet mājās, bet šiem tur lāgā nepatīk. Apsilda ausu galiņus un atkal prasās ārā. Rūdīti vīri.
Merilina arī ir no patversmes. Arvīds kopā ar Elzu Robertu kaķeni noskatīja Dzīvnieku draugā. No četriem viņi izvēlējās melno kā nakti, šķietami vienkāršo kaķeni Merilinu ar lielajām, zaļajām acīm. Merilina ir sterilizēta. Viņa nav no tām, kas pa rokām dzīvo. Patstāvīga personība. Izvēlīga - ēd tikai sausos graudiņus, svaigai zivij saka - pē! Toties peles tagad Ainavām iet ar līkumu!
Visi mīļi, visi labi
Mājinieki atceras dzīvniekus, kas ilgāku vai īsāku laika sprīdi mituši Ainavās. Tā pirms desmit gadiem pļavā tika atrasts zaķēns. Kristīne to ar knupīti izbarojusi, izaudzis liels makans un naktīs pasācis kā bungas sist - ar ķepām stipri, ilgi un ritmiski dauzot takti pret būra sienu. Garausis tika palaists brīvībā Ķemeru Nacionālajā parkā. Ap māju pļavā regulāri ganās stirniņas, skraida lapsas un pastaigājas stārķi. Kad Arvīda vecāki vēl turēja govis, eži regulāri nāca pēc dienišķās devas. Arī mājas kaķi pārtika no piena un noķertajām pelēm. Govis un cūkas vecāku mājā bija vēl pavisam nesen. Kāds paziņa ārzemnieks brauca lopiņus skatīties kā brīnumus. Pilnmēness naktī redzēta cauna pa kokiem kā mērkaķēns lēkājam.
Arvīds pārliecināts - bērniem vajag augt kopā ar dzīvniekiem. Viņiem jāļauj izsapņot savus bērnības sapnīšus kopā ar mīļo radību. Tas audzina cilvēkbērnā atbildību, pienākuma sajūtu, vairo viņu spēju līdzi just un mīlēt.