Mēs laikus sākām domāt, kas būtu darāms. Mums bija vienkāršāk, jo Latvenergo Austrumu tīklu Krāslavas priekšnieks [Vitālijs Aišpurs] ir domes deputāts. Latvenergo vēl teica paldies par sadarbību ceļu un objektu tīrīšanā. Mums bija rezervēta tehnika, kuru varējām izmantot vēl kritiskākās situācijās pie lielajām augstsprieguma līnijām. Nedomāju, ka tika izmantotas visas rezerves, kas ir Latvijā, lai ātrāk atjaunotu enerģiju. Nepilnīgi tika iesaistīta Zemessardze, mednieki. Reģionā ir jābūt vienam cilvēkam - valsts pārstāvim, vai kādam citam, kuram ir tiesības koordinēt un visi ārkārtas situācijā pakļaujas. Ja man, piemēram, Monvīds Švarcs no Rēzeknes, kuram bija grūta situācija, prasītu, vai tev, Gunār, nav sniega motociklu, es teiktu: «Labi, Monvīd, es tev iedošu sniega motociklu.» Domāju, arī medniekus varēja iesaistīt, jo viņi zina, kurā vietā zem sniega ir upītes, strautiņi un kur var braukt. Cilvēks no citurienes var iekrist nezin kādā grāvī, un tā arī notika. Var tikai cerēt, ka no šīs situācijas mācīsies.
Jums ir kādi ieteikumi?
Tagad notiek sarunas par mežu izciršanu, bet ir jābūt kādam plānam. Kāpēc gan neizbraucamā purvainā vietā nevarētu būt kabelis. Ja pašvaldība būtu noteicēja, mēs purvos ieliktu kabeļus. Jautājums, kam ir nauda un kas ir lēmumu pieņēmējs. Manuprāt, tā nauda tomēr ir. Ja mūsu skolā saslimst viena pavāre, es nevaru teikt, ka viņai ir slimības lapa uz mēnesi un mēs bērnus nebarosim. Es tādu situāciju pašvaldībā nevaru iedomāties. Tā problēma ir, ka Latvenergo nav tehnikas. Ja likumā būtu noteikta atbildība un ierakstīts, ka, pieņemsim, 48 stundu laikā elektrība ir jāatjauno, tad būtu arī tehnika.
Pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām nolēmāt aiziet no Saeimas, kandidējāt vēlēšanās, iegūstot desmit no 17 vietām domē, un atgriezāties pašvaldības vadītāja amatā. Vai nenožēlojat?
Nē. Mierīgāka sirdsapziņa. Ja ej pa ielu un satiec cilvēkus, tad tagad ir jāatbild tikai par lēmumiem, kurus pats esi pieņēmis. Saeimā ir savu jomu profesionāļi, bet viņiem ir jākautrējas, ejot pa ielu. Vismaz man tas bija grūti.
Ko jūs darāt, lai cilvēki nebrauktu projām?
Mēs cenšamies ieguldīt infrastruktūrā - ceļos, vidē. Pagājušajā gadā, īstenojot projektus, apguvām ap 20,5 miljoniem latu. Pērn krīzes laikā Krāslavas centrā uztaisījām strūklaku, kas bija Eiropas projekts. Jautāja, kāpēc tā? Ir jābūt videi, lai investors redzētu, ka te ir viss sakārtots un ka ir cilvēki, kas šo vidi pieskata. Šogad mēs runājam par 8,3 miljoniem infrastruktūrai. Tādu naudu 20 gados Krāslavas novads nav dabūjis.
Vai tas ir, pateicoties jūsu piederībai Zaļo un Zemnieku savienībai, kas ir pie varas, vai pašu spējai sagatavot kvalitatīvus projektus?
Mums ir ļoti laba attīstības plānošanas nodaļa. Šie cilvēki ir patrioti un strādā ar interesi, jo jūt, ka ir atbalsts. Ja viņi šogad uztaisīs vēl kādu projektu, man beigsies līdzfinansējuma nauda. Ir izveidojusies laba sadarbība ar vāciešiem. Taču ir viens ļoti smags jautājums. Atbrauc cilvēki, kas ir gatavi investēt ražošanā, un tad viņi prasa, cik ir jāmaksā par to, lai viņi šeit varētu investēt. Tulks drusku neērti jutās. Latvijas tēls Rietumeiropā ir šausminošs, ja kaut ko tādu var pavaicāt domes priekšsēdētāja kabinetā. Tātad viņam kāds ir pateicis, ka te tā notiek. Šis piemērs parāda, ka mums būtu investīcijas, bet cilvēki baidās. Es katrā ziņā biju šokā.
Vai tomēr ir cerība radīt jaunas darbvietas?
Ja viss būs labi, tad varētu būt ap 200 jaunām darbvietām. Latgran [kokskaidu granulu ražotājs] mums ir nopietns investors. Ja Krāslavā ceļ jaunu lielveikalu, viņi ir sarēķinājuši, ka mēs varētu attīstīties. Vācieši ir nopirkuši kādreiz slavenu zvērsaimniecību. Ja viss veiksies, tad vasaras sākumā varētu būt rezultāts. Mēs arī runājām ar satiksmes ministru Uldi Auguli par loģistikas centra projektu, kas varētu ieinteresēt jaunus cilvēkus ar ļoti nopietnu izglītību. Paldies Latgales kolēģiem, kas to ir atbalstījuši. Kā pašvaldības vadītājs neesmu apmierināts ar simtlatnieku programmu, kas, manuprāt, ir īslaicīgs projekts. Viņi nevar tīrīt sniegu, jo nav tās izglītības. Viņi vēl visu ko nevar darīt. Taču uz domi cilvēki nenāk pēc darba, bet pēc sociālā atbalsta. Man mājās ir malkas apkure. Es saku: brauksim svētdien uz mežu gatavot malku, es maksāju, esmu gatavs pats personīgi piedāvāt darbu. Ziniet, ar ko tas beidzās, es aizbraucu ar savu ģimeni.
Vai gribējāt teikt, ka cilvēki paši negrib meklēt darbu?
Vīrieši, ja viņiem vairāk vai mazāk ir veselība, var atrast darbu. Kad mums vajag nodrošināt skolu vai bērnudārzu ar produktiem, nav viegli atrast cilvēkus, kas bioloģiskajā saimniecībā gatavi izaudzēt burkānus un kāpostus. Nu ceru, ka atradīsim. Krāslavas novadā strādā ap 400 šuvēju, un te ir problēma pirmspensijas vecuma sievietēm. Viņām vairs nav tās redzes un tā pirkstu ātruma, un viņas vairs nevar šādu darbu darīt. Tāpēc ceru uz zvērsaimniecību, kur varbūt nevajag tādu redzes asumu. Ar ko atšķiras Amerika no Eiropas? Ja Amerikā cilvēkam neiet, tad viņš domā, vai kaut ko pamācīties vai kaut kas jāmaina. Eiropietis sāk interesēties, kur atrodas sociālā palīdzība. Mums ir bijis arī tā, ka cilvēki atbrauc pēc pabalsta ar mašīnu.
Vai laukos arī ir iespējams radīt darbvietas un atturēt cilvēkus no aizbraukšanas?
Mēs saglabājām visas skolas. Ceru, ka pieaugs dzimstība. Mēs esam gatavi piemaksāt no pašvaldības budžeta, lai skola būtu. Bērnu pārvadāšana nav labākais risinājums. Lielās skolas ir nodrošinātas, un mēs šo to padalām mazajām skolām. Sākumskolai ir jābūt tuvāk dzīvesvietai. Mūsu laukos ir nopietni zemnieki. Tikai - jo lielāki zemnieki, jo attīstītāka tehnika un mazāk vajag darbaroku. Es gribētu pierunāt, lai viņi vairāk pievēršas pārstrādei. Tūrisms ir populārs, bet tie vairāk vai mazāk ir ģimenes uzņēmumi, kuru pienesums ieņēmumu bāzē nav tik liels.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Raimonds Vējonis aicinās apsvērt iespēju pārskatīt nodokļu politiku par labu pašvaldībām, lai tās būtu ieinteresētas atbalstīt uzņēmējdarbību savā teritorijā.
Pirms Raimonds Vējonis to pateica, acīmredzot ar kādu ir runājis, jo viņš nav tas cilvēks, kas no zila gaisa kaut ko pasaka. Taču neesmu pārliecināts, vai Finanšu ministrija to atbalstīs. Premjeram jābūt lielam palīgam, lai atrastu variantus, jo katra ministrija domā par sevi. Ja Vējonim tas izdotos, pašvaldības varētu teikt, ka viņš ir mūsu ministrs.
Pierobežu mēdz dēvēt arī par kontrabandas karaļvalsti.
Redzēju televīzijas pārraidi par Daugavpils autoostu, kur rādīja, kā tirgo cigaretes, nosaucot ļoti lielus skaitļus. Visvairāk izbrīnīja, ka beigās pateica: mēs neko nevaram izdarīt. Tad iedomājos - kad Bauskā iedzīvotāji protestēja pret savas slimnīcas slēgšanu, šādas tādas vienības to visu ātri atrisināja. Mūsu acu priekšā notiek darbības, bet dienesti saka, ka neko nevar izdarīt. Mums nav tik lielas pilsētas un novada, lai nezinātu, ar ko kurš nodarbojas. Taču vai kāds par to ir interesējies?
Vai jūs varētu palīdzēt šiem dienestiem, kam par to būtu jāinteresējas?
Jebkura pašvaldība varētu, bet tā nav pašvaldības funkcija. Taču, cik ministri vispār ir painteresējušies, kas pie mums notiek. Muitnieki ir teikuši, ka divu dienu laikā to visu varētu aiztaisīt ciet. Runājot par ēnu ekonomiku, Valsts ieņēmumu dienestam nav tādas kapacitātes, jo nav cilvēku. Reģionos šie darbinieki visu laiku sēž uz koferiem, un parastie cilvēki domā, ka tas tā tiek tīšām darīts. Nesen uzzināju, ka Ārlietu ministrijā ir cilvēks, kas atbild par austrumu robežu. Strādāju desmit gadus pašvaldībā, bet viņi pie manis nekad nav bijuši. Reizēm mums paprasa tādus ciparus statistikai, ka nezinu, kur tos var izmantot. Pirms gadiem atskaitē uzrakstījām, ka vienā pagastā ir dinozaurs. Biju gatavs dabūt brāzienu, bet, vai domājat, ka kāds man piezvanīja pēc tam? Tagad zviedru inženieri piedalās rūpnīcas celšanā. Mūsējie aizbrauc uz Zviedriju, atgriežas un saka: pie mums laikam nekad nebūs tā, kā ir Zviedrijā, taču viņiem ir iespēja nonākt tādā situācijā, kāda ir pie mums. Kad zviedriem to stāstu, viņi bija šokā un atzina: patiesi, tā varētu notikt, ja mums nelaimētos ar tiem cilvēkiem, kas pārvalda valsti.
Ko varētu darīt, lai cilvēki atgrieztos novadā?
Neviens jau netic, bet arī pie mums varētu nopelnīt. Jauni cilvēki uzzina par jauniem objektiem, zvana un grib pieteikties konkursos. Taču mums ir jāspēj vecajai Eiropai pateikt, ka pie mums var braukt. Ekonomikas ministrijai ir jātaisa reklāma ne tikai tūrisma izstādēs, bet jāpārliecina, ka esam pretimnākoši, ka te ir investīcijām droša un godīga vide. Tajā brīdī, kad man nopietni cilvēki paprasīja, cik par to ir jāmaksā, lai pie mums varētu kaut ko darīt, sapratu, cik svarīgs ir valsts tēls.