Tāpēc tā ir vide, kurā pieaugušie iekļūst tikai uz mirkli, ja vispār... Pieaugušie nevar ļauties haosam, pat ne rāmam, kur nu, kāpēc gan. Varbūt vienīgi tad, ja dzīve izdomā kādu īpašu stiķi, kā mūs izjokot, nodarot ko nebūt tādu, lai vēlme atgriezties bērnībā atkal gūtu virsroku pār veselo saprātu. Pjetro, romāna galvenajam varonim, stāstniekam, šis impulss ir mīļotās sievietes Laras nāve - neiespējama, nejauša, negaidīta. Dzīve ir pasmējusies par Pjetro, vai varbūt nāve ir pasmējusies - kamēr viņš glābj no nāves kādu svešinieci, paša mīļotā desmitgadīgās meitas Klaudijas māte mirst bērna acu priekšā.
Mirkļi, kas maina
Tikai īss brīdis šķir gaišo un cerīgo pagātni no tagadnes realitātes. Tajā būtu jābūt sāpēm un skumjām, spriež Pjetro. Taču sāpju it kā nav. Ir dzīve, kas rit tālāk, soļo kā bērns, gaiša un rāma, dzidrām acīm lūkojoties sejā. Un ik jauna diena solās būt savādāka par vakardienu, kurā apraktas sāpes un izmisums. Savādāka? Un Pjetro uzsāk savu spēli ar dzīvi. Viņš izvairās apmeklēt darbu, vienlaikus nezaudējot to, viņš kļūst par simbolu cietējam, pats neciešot sāpes. Ik darba dienu Pjetro pavada skvērā pie meitas skolas, lai bērns justos drošāk, lai sajustu tēva nemitīgo klātbūtni, netraucējošu, neuzbāzīgu, esošu. Vēlme sargāt ir raksturīga mīlētājiem, vai ne? Sargāt no pasaules, aizmirstot, ka otram arī tu pats esi pasaul's daļa. Un no sevis paša tu nevari pasargāt, sāpes, ko vari nodarīt (un neapšaubāmi nodari), ir neizbēgamas, nenovēršamas. Īstas. Kā klātbūtne. Pamazām Pjetro esme pie skolas kļūst par pilsētas leģendu, teiksmu - kā stāsts par Romeo un Džuljetu, kā teika par Tristanu un Izoldi. Un raibie citu dzīvju dzīpari, kas apvijas ap šo moderno pilsētas stāstu, ir kā liānas - tās tiecas aizžņaugt elpu, baroties no ciešanām un gūt apstiprinājumu savai esamībai. Viņš ir tas, ap kuru spieto cilvēki, atnesot sainīšos vārdus, kas stāsta par sāpēm un ciešanām, tās apskalo Pjetro no galvas līdz pat kāju pirkstiem un... neskar. Taču šie stāsti skar lasītāju, ne tikai skar, ievelk un nes līdzi kā palu ūdeņi. Pazūd sāpju jēdziens, un paliek cilvēki. Kailām dvēselēm, apsegtu miesu.
Sapals arī tad ēda tīras lapas
Pjetro ir uzņēmies šo nomoda vāķēšanu, bailēs no nevēlamām atmiņām viņš cenšas atcerēties citas lietas - sastāda aviokompāniju sarakstus, mīļāko sarakstus, dzer kafiju un elpo, un iepazīstas un ņem sievietes, kad tās ļaujas un... Viņš ir, lai Lara nepazustu pavisam. Viņš ir, lai Klaudijai būtu tēvs. Viņš ir, lai būtu. Uz kādu brīdi, dzīves vai dienas garumā. Pārējie vēro, iejaucas, izšķīst, un pašās beigās izšķīst un beidzas arī garais vāķis. Ne tāpēc, ka beigtos piemiņa. Ne tāpēc, ka aizmirstos tas, ka sāpes vienmēr ir tepat blakus. Tāpēc, ka dzīve turpinās, un tāpēc, ka vienmēr atnāk rītdiena. Sabiedrība ir abstrakta un inerta, plazma, kas tepat kaut kur mīt, plazma, kuras viedoklis - ja plazmai var būt viedoklis, - ir tāls un neskarošs. Toties katrs cilvēks atsevišķi sniedz Pjetro un Klaudijai kādu mazumiņu tuvojošās rītdienas, mazumiņu spējas turpināties, palikt sev pašiem un mainīties tā, lai turpinājums varētu pienākt. Ikviens draugs un rads, paziņa un svešinieks, kura klātbūtne stāstījuma gaitā varbūt pat šķiet kaitinoša un uzbāzīga, rūpīgi liek bruģakmeņus ceļam, pa kuru Pjetro un Klaudija soļo laukā no sāpēm un skumjām. Agrā vasarā nāra savārga - tas ir palindroms, ziniet? Lasāms no abām pusēm vienādi. Dziedinošs kā rītdiena. Saprotams kā vakardiena. Un lasāms šodienā.