Kleever jeb nu jau Klīvers, kā izskatās, nav neveiksmīga nejaušība, kā sākumā likās. Nupat Liāna Langa pieminējusi, tā teikt, arī valodas izcilības restorāna piedāvātajā ēdienkartē: «banānu Napolions», «buljonzupa ar vistas šifonādi». Ja pareizi sapratu, tad arī «atlaistie kartupeļi» tur uzpeld visos nosaukumu absurda krāšņumos. Sabiedriskajā domapmaiņā Ainars Zelčs to nodēvējis par dabīgu delatišācijas procesu. Valoda ir vēl dzīva, par to nav šaubu, bet peld pa apšaubāmiem ūdeņiem kopā ne ar citvalodām, bet ar citvalodu mēsliem. Vārdu «mēsli» es domāju senākajā nozīmē - ar visu ko ātrumā samēztu, tādās nekārtīgās, izspūrušās čupās. Nupat vienā no mazpilsētām, ejot gar lietotu apģērbu veikalu, ieraugot nosaukumu Londona, sirds salecās. Tā nav Londona, tie pat nav Londonas atkritumi, tie ir mūsu pašu sakrājušies atkritumi. Pirms gadiem nikni kritiķi pārmeta valodnieces Valentīnas Skujiņas vadītajai latviešu valodas terminoloģijas komisijai nedzīvu jaunvārdu ražojumus. Tiesa, ne visi jaunvārdi spēj iedzīvoties, bet tas bija sistemātisks darbs, kopā ar dažādu nozaru lietpratējiem rast atbilstošus latviešu jaunvārdus. Valoda, tāpat kā jebkurš cits lauks, pastāvīgi jāravē, kaut kas neizdīdzis jānomaina ar jaunu stādu. Var stāvēt malā tam laukam un brēkt, ka ravē nepareizi, ka stāda ne to, ko gribētos. Gadījumā ar Kleever man ir pat vairāk prieka nekā skumju, jo šis gadījums apliecināja, ka īstenībā daudziem jo daudziem rūp, ko mēs valodas laukā iestādām. Valoda ir dzīva, un viens, pat simts Kleeveri to nepārmāks, ja būs sabiedrības interese par to, kā runājam, kā ko nosaucam.
Lielākā pukstēšana parasti ir par ievazājumiem, ja tie parādās kādos uzrakstos publiskajā telpā. Tomēr droši vien var nodalīt un atsevišķi vērtēt, kādās valodas lietošanas vidēs - sarunvaloda, mediji, jau minētā vizuālā vide - ievazājumu ir vairāk un tie apdraud vairāk.
Ir jaunievazājumi, un ir jaunievedumi, bez otrajiem neiztikt. Kā nošķirt vienu no otra, ne katrreiz kā ar olekti nomērāms. Kas vienam liekas pieņemami, otram - nekādā ziņā. Abu sadursmēs vieni jaunievedumi, pat ievazājumi iedzīvojas, citi ne. Svarīgi, lai ir viedokļu sadursmes, kur katra no ieinteresētajām pusēm piedāvā kaut ko savu, ne tikai noliedz otru pusi.
Var, protams, traktēt ievazājumus no citām valodām kā lielāko draudu, tomēr tikpat labi var teikt, ka vārdu krājuma sašaurināšanās vispār, vieglums, ar kādu mēs akceptējam visus šos «kad» «ka» vietā, ir ne mazāk nepatīkami.
Nav patīkami dzirdēt «ka» vietā teiktu «kad», «pārrunā» vietā «aprunāt» utt. BET, ja šādas un līdzīgas kļūdas dzird tik bieži un no tik daudzu runātāju mutēm, profesionāliem valodniekiem ir jāpārdomā, kā bez pārmetumiem, bet skaidri parādīt, kā un kāpēc šīs kļūdas veidojušās un kāpēc pareizi ir tā un ne citādi. Apsaucot vien pie pozitīva rezultāta nenonāksi.
Mans subjektīvs iespaids ir, ka publika ir varen acīga par neveikliem aizguvumiem no angļu valodas, savukārt rusicismi tiek uztverti pielaidīgāk.
Samērā daudzi rusicismi 50 gados iegājušies, tos vairs tā nejūt, lielākā daļa anglicismu ir neseni jaunpienācēji. Tāpēc tos vairāk ievēro un pret tiem vēršas.
Mēs Latvijā nereti pamanāmies politizēt jebkuru jautājumu, līdz ar to dārgie latgalieši regulāri ieperas politiskā kontekstā. Vieni saka, ka jāstiprina latgaliešu valodas (?) lietojums, jo tas esot Latvijas drošības interesēs, citi ir pretējās domās (skat., nesenā jezga ap elektroniskajiem medijiem latgaliešu mēlē). Ja padzen nost putas, kur mēs, kā saka, esam šajā tēmā: vajag veicināt? Ja vajag, kādās formās? Nevajag?
Latgale ilgstoši bija no pārējiem Latvijas novadiem nošķirta vienība, kas saimniecībā, kultūrā, domāšanā bija pakļauta krieviskošanai. Latgalē četrdesmit gadu (no 1865. līdz 1904.) pastāvēja oficiāls aizliegums iespiest grāmatas latīņu burtiem. Latgalē līdz XX gs. 30. gadiem pārsvarā dzīvoja sādžās jeb ciemos, ne viensētās, kas arī veidoja atšķirīgu pasaules uztveri. Ja pārējos novados tautas pašapziņas veidošanā liela loma ir bijusi luterānisma garam, tad Latgalē to veidojis katolicisms. Tāpat Latgalē iedzīvotāju etniskais sastāvs ir bijis un joprojām ir daudz raibāks nekā citos novados. Vēsturisko atšķirību sarakstu var turpināt vēl un vēl, bet ne tas šobrīd svarīgākais. Svarīgākais, ka latgalieši, tāpat kā vidzemnieki, kurzemnieki un zemgalieši, ir latviešu tautas pilnvērtīga un neatņemama daļa. Ciktāl izloksnes vai, kā Latgales gadījumā, arī normēta latgaliešu rakstu valoda palīdz latviešu valodas bagātināšanā, tā ir valstiski atbalstāma vērtība. Taču, līdzko sākas pašizolēšanās un nošķiršanās ceļš, tas nav atbalstāms. Cienu kolēģi Juri Viļumu Saeimā kā Latgales patriotu. Viņam deg sirds par Latgali. Bet, manuprāt, jebkuram latgalietim, īpaši Saeimā esot, sirdij jādeg par visu Latviju, jāredz iespējami visu vajadzības. Nodot zvērestu latgaliski manā skatījumā bija tāds puicisks žests, jo latgaliešu runas valoda nav normēta. Viļums runā savā izloksnē, mana vārda un uzvārda māsa Janīna Kursīte, Aldis Adamovičs, Jānis Tutins un visi citi, kas mēs esam Saeimā ar latgaliskām saknēm, runājam katrs savā izloksnē. Tas ir jauki, bet vai valsts nauda tērējama, lai atbalstītu tik uzsvērti lielu dažādību. Manuprāt, Latvijas kultūrmantojumu bagātina latgaliešu dziesmas, radioraidījumi un televīzijas raidījumi, literatūra latgaliski, ja vien to neuzstāda par pašmērķi. Līdzko tas kļūst par pašmērķi, mēs kļūstam par labi saskatāmu mērķi skaldi un valdi politikas izkopējiem tepat aiz Latgales robežām. Viņu it kā nesavtīgais atbalsts latgaliešu valodai, Latgalei, iestāšanās par latgaliešiem kā atsevišķu tautību un valodu, ir tāds vāji pieslēpts Trojas zirgs, kuru nevajadzētu Latgalē ienest. Danaju dāvanas ir ļoti bīstamas! Izcilais Latgales un Latvijas patriots Francis Trasuns jau 1920. gadā no Satversmes sapulces tribīnes šai sakarā teica, manā uzskatā, viedus vārdus: «Es pilnīgi tam piekrītu, ka mums nav iemesla nostāties ļaunās attiecībās ar Krievijas tautu. Ar Krievijas tautu mums mūžīgi vajadzēs būt labās attiecībās /../ Un tāpēc manas domas būtu šādas: uzturēt vislabākās attiecības un sakarus ar Krievijas tautu, bet meklēt draugus tur, kur viņiem dabīgi vajaga būt.»