Un viņam sanāk. Piemēram, janvārī bija brīvdienas, pēc tam viņš apslima. Ilgi nebija bijis dārziņā, jau bija pieradis pie mājās valdošās nepiespiestās gaisotnes. Un, lūk, kādu ziemas rītu mēs, kā parasti, kad jāiet uz dārziņu, pieceļamies septiņos. Dēls sēž gultā, ievīstījies segā, un drūmi skatās kaut kur sev priekšā. Es, steigdamies uz dušu, viņam uzsaucu: «Nu, kā dzīve?» «Sabojāta dzīve!» viņš ļoti nopietni atbild. Bet es aizdomājos, kā viņš tajā brīdī saprata, ka vārdu, kuru var teikt par salauztu rotaļlietu vai iepuvušu ābolu, pēkšņi var saistīt ar vārdu «dzīve». Un kā viņš vispār iztēlojas, kas tas ir... dzīve. Taču šos klucīšus viņš salika efektīgi.
Vai atkal vēlu vakarā, sēdēdams mammai klēpī, viņš kopā ar mums skatās Maskavas kanāla Dozhd raidījuma online translāciju, tajā viņa tētis lasa tekstus no jaunās grāmatas perkusiju pavadījumā, tās spēlē Karls Hlamkins, mūziķis no Rīgas. «Bet ko tētis dara?» - «Tētis lasa…» - «Lasa lūgšanu,» saprotoši nosaka puišelis. Kāpēc lūgšanu? Mazais ir kristīts, turklāt kristību laikā, kad viņam bija seši mēneši, visvisādi spirinājās un brēca. Taču mēs neesam pārāk reliģioza ģimene un nekādus redzamus lūgšanu rituālus nepraktizējam. Tad kāpēc lūgšana? Kaut gan tagad arī man šķiet, ka šis dzejolis ir kaut kas lūgšanai līdzīgs. Tikai - kādam Dievam? Un kā lai es paskaidroju, kas ir Dievs, ja man galvā ir desmitiem versiju un kaut kāda neskaidra vispārējas jēgas izjūta. Bet viņš jau prasa, kas ir baznīcas un kam tās domātas.
Taču gadās arī ne tik ļoti patētiskas situācijas. Mazulis ir samācījies arī pāris viņa vecumam diezgan spēcīgu izteicienu, piemēram: «Saruna ir beigusies!» Vectēvam viņš nesen pateica: «Man nepatīk tavs komandiera tonis!» Vai, piemēram, vienu laiku viņu ļoti pievilka lielveikali, kā tikai ieraudzīja, tā uzreiz pieprasīja, lai ejam uz turieni pēc rotaļlietām. Pa ceļam no dārziņa mums tieši viens tāds megaveikals ir, un mums, vecākiem, tas īpaši nepatīk. Tā mēs izdomājām leģendu, ka šis veikals ievelk - kā purvs. Ja tur nokļūst, ārā vairs netiek… Te mēs atkal ejam garām, taču šoreiz ir drauga dzimšanas diena un ir ātri jāieskrien pēc dāvanas. «Tēti, neej tur, tevi ievilks!» saka mazais… «Es ātri!» Un patiešām skrienu, cik jaudas, turp un atpakaļ. «Tētis atgriezās no ievilktā veikala!» gavilē dēlēns. Vēl viņš izdomāja «automātu sulu» un ļoti ar to lepojās.
Es nezinu, kas viņam patiks pēc gadiem desmit, un, protams, nemēģinu neko prognozēt, man vienkārši ir interesanti vērot, kā viņš sarindo šos savus nozīmju klucīšus, jo tā kaut kā dziļāk var izprast pašu valodas būtību. Kā mēs rotaļājamies ar to, un kā tā rotaļājas ar mums. Bet sākas viss ar vārdu «mamma», kas, kā trāpīgi atzīmēja kāds mans paziņa literatūras kritiķis, ir nevis lietvārds, bet gan darbības vārds pavēles izteiksmē: «Mamma mani nekavējoties!» Pabaro, sasildi, apmīļo...